kotibe

Kad Kotibe atvēra acis, pirmais, ko viņa sajuta, bija nežēlīga pulsācija. Tā sākās deniņos, aizslīdēja pa tiem uz augšu, aptvēra pieri un tad acis, neļaujot tās atvērt. Kotibe skaļi ievaidējās un aizmiedza sāpošos redzokļus. Gaisma spiedās caur plakstiņiem un mēģināja ieurbties smadzenēs, kurās joprojām skaļi pulsēja un dunēja vakardienas mūzika. Meitene atslābināja saraukto pieri un tad apjauta, ka dunēšana nenāk no ārpuses, tā bija viņā iekšā. Bija vēls pusdienlaiks, saule spīdēja caur neaizklātajiem logiem un ārpus viņas sāpošās galvas valdīja pilnīgs klusums. Kur viņa atradās?

Kotibe mēģināja uzslieties sēdus, lai palūkotos apkārt, bet galva iesmeldzās tik sāpīgi, ka viņa tikai novaidējās un atkrita atpakaļ. Iečīkstējās durvis un kāds nostājās līdzās gultai. Kotibe lēnām pagrieza galvu uz ienācēja pusi, vienlaikus mēģinādama sagrābstīt segu, ko pārvilkt sev pāri – pēkšņi viņa bija atcerējusies, ka ir kaila.

-Es Tevi apģērbu,- teica balss. Tā šķita pazīstama.

-Ērik? – Kotibe izbrīnīta atvēra acis, bet uzreiz tās atkal samiedza un, sāpīgi iekunkstoties, ieraka galvu dziļāk spilvenā. –Man ir tik slikti,- viņa vaidēja un paslēpās zem segas. Tā smaržoja pazīstami. Viņa bija pie brāļiem, Ērika istabā, gulēja zem viņa segas un bija ieģērbta viņa t-kreklā. Tas bija viss, ko Kotibe apjauta, pārējais – vakardiena, tas, kā viņa šeit nokļuvusi vai kāpēc viņai līdzās stāv Ēriks, vēl kavējās kaut kur alkohola izmocītajās smadzenēs. Meitenei šķita, ka dzird Ēriku smejamies, bet tas nevarēja būt tiesa. Viņš noteikti ir šausmīgi dusmīgs, un Kotibei bija kauns. Kā lai vispār jebkad izlien ārā no segapakšas? Vai viņa var iet mājās ar to uz galvas?…

-Ko, paklausies. Mums jāparunā. Kas vakarnakt īsti notika? Ko Tu darīji kopā ar Martinu? Viņš tiešām ir pēdējais ķēms, un, ja viņš Tev kaut pirkstu piedūra…- Ērika balsī skanēja raizes.

-Nē!- Kotibe šausmās ieplēta acis. Tas drīzāk bija baiļu pilns sauciens sev pašai, nekā atbilde Ērikam. Kotibe pabāza galvu no segapakšas. –Nekas nenotika, es viņus satiku pa ceļam un mēs mazliet izklaidējāmies. Tas arī viss,- Kotibe piespieda sevi pasmaidīt, lai gan galva burtiski plīsa pušu un viņai bija nelabi.

Ēriks apsēdās uz gultas malas un tēvišķi paskatījās uz meiteni. –Klausies, mazā. Man Tevis pietrūka, kamēr biju prom. Bo un Sojers teica, ka Tu esot kļuvusi pieaugušāka, bet es nudien nebiju domājis, ka satiksimies šādos apstākļos.  Zini, Tev paveicās, ka es tur vakarnakt biju. Anna gribēja iepazīties ar maniem draugiem, un mēs tikai uz brīdi tur iegriezāmies. – Kotibe nespēja novaldīt nopūtu – Anna, protams. Kā gan citādi – viņa bija aizmirsusi par Ērika draudzeni. Tagad, līdzās vienam pazemojumam, nāca arī šis. Vai varēja būt vēl ļaunāk?

-Tu vispār atceries, kā mēs satikāmies?- Ēriks piesardzīgi jautāja, redzēdams sāpīgo izteiksmi Kotibes sejā. Meitene novērsa acis. Bija kauns atzīties, ka neatceras itin neko. Un viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka vakarnakt nekas ļauns nav noticis. Ja Martins, kā teica Ēriks, tiešām bija tāds nelietis, tad… Kas to lai zina.

-Es laikam gribu vēl mazliet pagulēt, labi?- viņa čukstus lūdza. Ēriks pasmaidīja un uzvilka segu līdz meitenes zodam. –Protams, mazā. Mēs ar Annu pagatavosim kaut ko pusdienām, abi mazie ir kaut kur prom. Izgulies, cik ilgi vien vēlies. Lu zina, ka Tu esi pie mums.-

Kotibe atkal nopūtās un ierakās dziļāk zem segas. Vēl arī Lu. Vai tiešām nepatikšanas vēl tikai sāksies?

Pie brāļiem Kotibe jutās kā mājās – vairāk, nekā pati savējās. Šeit valdīja nekārtība, vienmēr skanēja balsis un smiekli. Sojers un Bo mūžīgi par kaut ko strīdējās, pagalmā mētājās beisbola nūjas un cimdi, karājās izžautā veļa un no virtuves plūda kārdinoša ēdiena smarža.

„Ei, Ko! Tu esi tieši laikā uz brokastīm!” Kotibi bija pamanījis Bo un ar rokas mājienu aicināja meiteni iekšā. Kotibe iegāja vēsajā, flīzētajā virtuvē, kas gan bija daudz mazāka un ne tik eleganta, kā viņas mājās, tomēr meitenei patika daudz labāk. Pie brokastu galda sēdēja Sojers un pie plīts rosījās puišu māte. Kotibe kautrīgi padeva labrītu un apsēdās līdzās Sojeram. Viņa vēl joprojām nejutās ērti puišu mammas klātbutnē. Lai gan viņa vienmēr bija bijusi tepat blakus un savulaik rūpējusies par Kotibi daudz vairāk, nekā viņas pašas māte, varbūt tieši tas meitenei lika justies neērti un domāt, ka sieviete uz viņu noraugās mazliet nosodoši.

„Esi izsalkusi? Stum tik māgā,” Bo pastūma uz Kotibes pusi savu šķīvi ar pankūkām. Kotibe pasmaidīja, tas bija tieši Bo stilā – ēst no viena šķīvja, turklāt ar pirkstiem. Kotibe sarullēja kūpošu pankūku un iebāza to mutē. „Mm, garšīgi,” viņa nomurmināja. Sojers joprojām nebija atbildējis Kotibes labrītam, tikai pasmaidīja ar tikpat pilni piebāztu muti. Meitene mīlēja viņus abus – Bo par viņa bērnišķīgo un nesavtīgo mīlestību un Sojeru par viņa vecākā brāļa lomas uzņemšanos. Ar Bo varēja spēlēt beisbolu, kāpt kokos un iet peldēties, savukārt Sojers vienmēr bija tas, kurš parūpējās, lai Kotibei vienai pa tumsu nav jāiet mājās un lai viņa dabū siltas vakariņas.

„Ko darīsim?” Bo jautāja, ar piedurkni noslaucīdams ievārījumu no mutes. „Mamma ar Ēriku būs tikai vakarā.” Kotibe nebija pamanījusi, kurā brīdī puišu mamma aizgājusi. Viņas nemēdza apmainīties pieklājības frāzēm, un, audzinot puikas viena pati, viņa strādāja vairākos darbos un praktiski nekad nebija mājās.

„Ēriks atbrauc?” Kotibe priecājās. Viņai patika Ēriks, viņš bija kā abu jaunāko brāļu apvienojums – reizē jautrs un aizgādniecisks. „Jā, uz brīvlaiku. Es varu derēt, ka viņam līdzi būs draudzene,” Bo spurdza. „Nu un?” Sojers beidzot ierunājās. „Tev vienkārši skauž,” abi brāļi sāka cīkstēties ar rokām, bet Kotibe atkal sadrūma. Vēl viena svešiniece viņas mājās? Vai diena varēja vēl vairāk neizdoties?

Meitene atcerējās pagājušo vasaru. Ēriks bija tikko pabeidzis vidusskolu un gatavojās iestājeksāmeniem augstskolā. Kamēr Kotibe kopā ar jaunākajiem brāļiem sauļojās vai devās uz pludmali, viņš, ieracies grāmatās, allaž palika mājās. Kotibei patika Ēriks. Viņš bija vecāks, nobriedušāks, tomēr viņam pietrūka kaut kā tāda, kas piemita Lu – viņš nebija vīrišķīgs. Ēriks izturējās pret Kotibi kā brālis, nekad neizteica divdomīgas piezīmes un neķircināja viņu. Reizēm Kotibei būtu gribējies, lai viņš pamana, ka viņa ir meitene, nevis viens no mazajiem brāļiem, bet ātri vien ar to samierinājās. Galu galā – viņai bija Lu.

Visu pēcpusdienu Kotibe ar Bo pavadīja, ālējoties dārzā. Bumbas mētāšana lieliski palīdzēja aizmirst nepatīkamos rīta notikumus. Tikai Sojers bija neierasti kluss, viņš lielākoties vienkārši gulšņāja zālē un vēroja abus pārējos. Kad sāka satumst, Kotibe devās mājup. „Pasveiciniet Ēriku. Un mammu,” viņa aizejot atvadījās. „Tu nepaliksi uz vakariņā?” Bo sarauca uzacis.

„Nnē, mani noteikti gaida Lu.”

„Un Sārtvaidze?” Bo smējās.

„Muļķis!” Kotibe atcirta un pagriezās promiešanai. Patiesībā viņa ļoti labprāt būtu palikusi, bet zināja, ka puišu mamma, viņu ieraugot, būs īgna, bet Ēriks tāpat būs aizņemts ar līdzatvesto draudzenīti. Meitenei acīs sariesās asaras. Viņa jutās vientuļa.

Pie brokastu galda Kotibes garastāvoklis bija neglābjami sabojāts. Lu nemitīgi čubinājās ap sārtvaidzi, pilnībā ignorējot Kotibi. Sārtvaidze, ietinusies vienā no Kotibes mammas rītakleitām, dīdījās Lu klēpī, nemitīgi jūsmojot par viņa kailo vēderu un krūtīm. Lu augums bija saulē iededzis un spēcīgs. „Ak, jūs abi esat kā divi mazi nēģerēni! Tik brūni!” sārtvaidze dūdoja, ar plaukstām braukādama pār Lu torsu. Kotibe saviebās. Ja Lu nebūtu uzvilcis pidžamas bikses, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka viņa vīrišķie orgāni darbībā tiktu nodemonstrēti tieši viņas acu priekšā. Bet varbūt tas nemaz nebūtu tik slikti…

„Kotibe?” meiteni iztraucēja Lu balss, un piena glāze izlija Kotibes klēpī. Viņa strauji piesarka un klusībā nolamājās. „Mēs iesim parādīt Evai, kā tas brūnums dabūjams, tu nāksi?” Lu jautāja, skatoties uz sārtvaidzi, kurai tikko tika iedots vārds. Kotibe sašļuka vēl vairāk – viņa bija cerējusi, ka blondā pēc brokastīm dosies prom un viņa varēs pavadīt dienu divatā ar Lu – varbūt doties uz pilsētu vai pasauļoties jūrmalā. To, protams, varēja darīt arī tepat mājas pagalmā, bet Kotibei patika atrasties cilvekos kopā ar Lu, tādās reizēs viņa iztēlojās, ka viņi ir pāris, un svešinieki taču nezināja, ka tā patiesībā nemaz nav.

„Nē, es iešu pārģērbties un palasīt grāmatu,” Kotibe novilka un piecēlās no galda.

„Es taču teicu, ka viņas tētis ir bijis čigāns. Viņai nemaz nevajag gulēt saulē, lai būtu tik brūna!” sārtvaidze Kotibei aiz muguras spurdza un sāka smieties, kad Lu viņu sakutināja. Kotibei uznāca dusmas. Nekas viņā nebija labs, pat ādas krāsa ne.

Pārvilkusi sausu kleitu, Kotibe pa istabas logu vēroju Lu un Evu dārzā. Lu brūnā āda mirdzēja saulē, kad viņš gulēja, izstiepies blakus baseinam, bet sārtvaidze, spiegdama un sēdēdama uz tā malas, šļakstināja Lu virsū ūdeni. Vīrietis tēlotās dusmās pielēca kājās un, sagrābis Evu aiz vidukļa, novilka sev blakus. Abi sāka kaislīgi skūpstīties un Kotibe atcerējās no rīta dzirdētās elsas. Ar Kotibi Lu nekad nebija tā draiskojies, viņš vienmēr centās būt vai nu tēvišķi nopietns vai arī pilnīgi nepievērsa viņai uzmanību. Reizēm šķita, ka viņš īsti nezin, kā runāt ar meiteni un par ko viņu uzskatīt – pameitu, mazo māsu vai varbūt draudzeni? Kotibe jau atkal nopūtās un novērsās no abiem puskailajiem augumiem, kas vāļājās zālē. Ja vien viņš ļautu viņai parādīt, ko viņa patiešām grib! Bet Lu spītīgi ignorēja jebkurus Kotibes mājienus.

Īsu brīdi Kotibe stāvēja istabas vidū, nezinādama, ko iesākt. Sārtvaidze bija izjaukusi viņas plānus, un no vairs Kotibei nebija ideju, kā pavadīt dienu. Klasesbiedrenes viņa negribēja satikt, un arī nosaukt par īstu draudzeni nevienu no viņām nevarēja. Vairākas reizes skolā tās bija ņirgājušās par Kotibes māti un Lu, pat vairāki skolotāji neieredzēja Kotibi, jo uzskatīja, ka viņa nāk no nelabvēlīgas un netiklas ģimenes. Vienīgais, kas glāba Kotibes stāvokli, bija nauda. Lu teica, ka nauda var nopirkt visu, un Kotibei atlika piekrist. Viņa zināja, ka, ja gribētu, varētu pavadīt visu vasaru, zvilnot pie baseina kopā ar meitenēm no skolas, bet viņa negribēja. Tās vairākkārt bija Kotibi aiz muguras apsaukājušas par lepnu un iedomīgu, bet Kotibei bija vienalga. Labāk tā, nekā skatīties, kā klasesbiedrenes koķetē ar Lu un lišķīgi sauc viņu par „Kotibes tēti”. Kotibe vispār neieredzēja sievietes. Tās nodeva un aprunāja, glaimoja, ja gribēja kaut ko panākt pēc sava prāta, un kopumā bija diezgan garlaicīgas. Viņa bija pārliecināta, ka būtu daudz laimīgāka, ja viņas skolā mācītos arī puiši. Varbūt ar tiem izdotos nodibināt labākas attiecības? Tā, kā ar zēniem no kaimiņu mājas. Viņi bija trīs, vecākais – Ēriks, kurš mācījās juridiskajā augstskolā un bija mājās tikai brīvlaikos; Kotibes vienaudzis Sojers un jaunākais Bo. Kotibe bija jo īpaši pieķērusies Bo, viņš bija sešpadsmit gadus vecs un patiešām mīļš. Reizēm Kotibe gribēja, lai arī viņai būtu brālis vai māsa. Lai gan viņa nespēja iedomāties, kāpēc māte būtu gribējusi vēl vienu bērnu, ja reiz bija pametusi jau viņu.

Kamēr Lu un sārtvaidze turpināja mīlināties pagalmā, Kotibe, censdamās nepievērst abiem uzmanību, devās ciemos pie Bo un Sojera.

„Uz kurieni tu?” Lu sauca nopakaļ, ar grūtībām atraudams galvu no sārtvaidzes krūtīm vai vismaz vietas, kur tām vajadzētu būt.

„Ciemos, kur vienmēr, tepat,” Kotibe nomurmināja, steigdamās abiem garām. Kāja aizmetās aiz Evas bikini augšiņas, kas norauta mētājās zālienā, un meitene gandrīz paklupa. „Velns,” viņa klusībā nolamājās un juta, kā piesarkst.

„Kotibei ir draudziņš?” sārtvaidze ķiķināja un Kotibe gandrīz skriešus izmetās no pagalma. Pretīgi! Viņa cerēja, ka Lu nedomā tāpat, kā dumjā Eva. Brāļi bija viņas draugi. Vienīgie! Kā viņa drīkst tik riebīgi domāt par viņiem?

Kotibe atvēra acis.

Aiz sienas kāds elsoja. Viņa aizvēra acis, pārvilka ar plaukstām par seju, un atvēra vēlreiz. Elsas nebija rimušās.

Meitene piecēlās sēdus un piespieda ausi sienai. Kaimiņistabas gultas čīkstoņa ritmiski harmonēja ar sievietes elsām un skaņu, kas veidojas, miesai sitoties pret miesu. Kotibe aizvēra acis un koncentrējās, pūloties atcerēties, par ko bija sapņojusi. Īsu brīdi īstenība bija saplūdusi ar sapni – viņa bija mīlējusies ar skaistu, tumšmatainu svešinieku. Ak, nē. Tas nemaz nebija svešinieks. Tas bija viņas aizbildnis, kurš šobrīd tepat aiz sienas nemaz nekautrējās jo skaļi kopoties. Kotibe ieritinājās dziļāk segās. Tas tomēr bija tikai sapnis – īstenībā viņa bija tikai septiņpadsmit gadus veca meitene, ar kuru neviens negribēja mīlēties. Kur nu. Viņa bija gandrīz vai neredzama. Tomēr ne kurla. Kotibe, klausoties notiekošajā aiz sienas, atcerējās sapņoto – sava aizbildņa stiprās rokas ieslīdam starp viņas kājām… Meitene pārbrauca ar plaukstu pār krūtīm un vēderu, gatavodamās doties zemāk, kad sienu satricināja divi spēcīgi gultas grūdieni un pēc brīža norima arī elsas. Kotibe nopūtās un izrāva roku no segapakšas. Laiks celties.

Viņam bija tumši mati, spēcīgas rokas un dzēlīgas acis. Viņš bija klišejisks skaistulis, vecumā ap 30 gadiem, daudz jaunāks par Kotibes māti un oficiāli iecelts par viņas aizbildni. Kotibe viņu gribēja kopš dienas, kad viņš pirmoreiz ienāca viņu mājās. „Kotibe, tas ir Lu, un viņš tagad dzīvos pie mums,” bija teikusi Kotibes māte. Kotibei bija tikko palikuši trīspadsmit gadi un sākušās pirmās mēnešreizes. Viņa bija vēlais ziediņš, māte ne reizi vien par to bija smējusies, un šķita, ka joprojām neuzskata savu meitu par sievieti vai sev līdzvērtīgu. Lu piemiedza Kotibei ar aci un vērtējoši pārlaida acis meitenes augumam. Kotibe nosarka un klusībā lādēja māti, kura visiem viņas krūšturiem bija izņēmusi stīpiņas, lai tās nespiestu meitenes jaunās krūtis. „Tev viņu vajadzētu kārtīgāk barot,” Lu teica un apķēra Kotibes mātes vidukli, kas kā smalka robežlīnija sadalīja divus kontinentus – mazu, tvirtu dibenu un smagas, apaļas krūtis. Drīz pēc tam viņi vairs daudz nedabūja parunāties, jo Lu un Kotibes māte bija aizņemti paši ar sevi, augas dienas pavadot guļamistabā vai arī puskaili guļot dārzā. Kotibe toties bija zaudējusi mieru visam savam atlikušajam pusaudzes mūžam – viņa bija neievērojama, neglīta un kārna. Zaudējusi tēvu un nekad tā pa īstam nebijusi tuva ar māti. Lu, kurš būtu varējis klūt viņas patēvs, kļuva par meitenes pirmo seksuālo fantāziju objektu.

Kotibe nesarkst.

Kotibes vaigi ir sārti un brūni kā mežāboli. Arī acis apaļas un brūnas, arī tajās nav kautrības.

Brūni pirksti noslīd pār mazām krūtīm, apmīļojot brūnu vēderu. Kotibe ir mežābols – stingri, apaļi liekumi, samtaina miza, zem kuras sulīgs mīkstums. Kotibes pirksti ieslīd zem brūniem kaunuma matiņiem un apstājas. Viņa ir nenoplūkts ābols.

Kotibe samitrina pirksta galu mutē un ieslidina mazliet dziļāk kaunumā. Falanga jūt cieto matiņu sprogas, paver tās un siekalu slapjums saplūst ar lipīgo kaunuma sulu. Kotibe izpleš kājas un ar otru roka saspiež brūnos krūšgalus. Viņai nav, no kā kautrēties. Viņa atmet galvu dziļāk spilvenos un domā par kailiem augumiem – par tiem, ko redzējusi žurnālos vai kino, par tiem, kas ir izdomāti, un par tiem, kas īsti. Viņa domā par to, kā būtu, ja viens no viņiem tagad sēdētu uz viņas gultas malas un viņa roka būtu tur, kur tagad ir Kotibes pirkti. Viņš pavērtu viņas kaunuma lūpas un lēnām iestumtu starp tām savu rādītājpirkstu. Tas ir slapjš, Kotibe to ir nolaizījusi. Tas lēnām slīd dziļāk, līdz izjūt pretestību, un Kotibe nodreb. Viņas krūšgali saspringst un izslejas pret griestiem. Kotibe pasmaida un nočukst: “Kuš, kuš”. Viņš paklausīg aprimstas, brīdi pariņķo turpat, viņā iekšā, un tad izslīd ārā. Kotibe ir slapja, un viņš ar rādītājpirkstu aizvelk viņas mitrumu līdz nabai un atpakaļ, atkal iegrimstot cirtaino matiņu mežā. Kotibe grib, lai viņš turpina, un paceļ savu ķermeņa apakšdaļu augšup, ar abām rokām glāstīdama savas ciskas un izplesdama tās. Viņš ar vidējo un rādītājpirkstu atrod vietu, kur savienojas viņas mazās kaunuma lūpiņas, un uzspiež. Kotibe ievaidas un ar abām rokām ieķeras savās krūtīs. Viņai nav, no kā kautrēties.

Viņš uzspiež uz klitora, tad atkal atlaiž to. Viņš virpina to, saņēmis starp diviem pirkstiem, otras rokas rādītājpirksts pazūd Kotibes mitrumā. Kotibe grib vairāk, un viņš iestumj viņā divus pirkstus. Tie nekustās, tie vienkārši ir viņā, un Kotibe vaid. Viņš berzē viņas klitoru, līdz viņa vairs nevar izturēt, un atrauj viņa roku no sevis. Viņa iegrūž sevī divus pirkstus, ar otru roku turpina glāstīt sevi, tieši tā, kā patīk viņai. Pirksti berzē klitoru arvien ātrāk un ātrāk, meitenes kājstarpe ir slapja, viņa paceļ ķermeņa apakšdaļu augšup un iepleš kājas, cik plati vien var. Viņa zina, kā viņai patīk. Ātrāk un ātrāk berzējot klitoru, viņa ritmiski elso un kustina augšup lejup visu ķermeni.

Kad Kotilde noraustās un nodreb, un viņu pāršalc karstu tirpu vilnis, viņa vēl brīdi patur pirkstus sevī. Atslābst un atver acis. Viņa lēnām izvelk pirkstus no pulsējošā mitruma, iebāž mutē un nolaiza – viņa grib zināt, pēc kā viņa garšo.