kotibe

Pie brāļiem Kotibe jutās kā mājās – vairāk, nekā pati savējās. Šeit valdīja nekārtība, vienmēr skanēja balsis un smiekli. Sojers un Bo mūžīgi par kaut ko strīdējās, pagalmā mētājās beisbola nūjas un cimdi, karājās izžautā veļa un no virtuves plūda kārdinoša ēdiena smarža.

„Ei, Ko! Tu esi tieši laikā uz brokastīm!” Kotibi bija pamanījis Bo un ar rokas mājienu aicināja meiteni iekšā. Kotibe iegāja vēsajā, flīzētajā virtuvē, kas gan bija daudz mazāka un ne tik eleganta, kā viņas mājās, tomēr meitenei patika daudz labāk. Pie brokastu galda sēdēja Sojers un pie plīts rosījās puišu māte. Kotibe kautrīgi padeva labrītu un apsēdās līdzās Sojeram. Viņa vēl joprojām nejutās ērti puišu mammas klātbutnē. Lai gan viņa vienmēr bija bijusi tepat blakus un savulaik rūpējusies par Kotibi daudz vairāk, nekā viņas pašas māte, varbūt tieši tas meitenei lika justies neērti un domāt, ka sieviete uz viņu noraugās mazliet nosodoši.

„Esi izsalkusi? Stum tik māgā,” Bo pastūma uz Kotibes pusi savu šķīvi ar pankūkām. Kotibe pasmaidīja, tas bija tieši Bo stilā – ēst no viena šķīvja, turklāt ar pirkstiem. Kotibe sarullēja kūpošu pankūku un iebāza to mutē. „Mm, garšīgi,” viņa nomurmināja. Sojers joprojām nebija atbildējis Kotibes labrītam, tikai pasmaidīja ar tikpat pilni piebāztu muti. Meitene mīlēja viņus abus – Bo par viņa bērnišķīgo un nesavtīgo mīlestību un Sojeru par viņa vecākā brāļa lomas uzņemšanos. Ar Bo varēja spēlēt beisbolu, kāpt kokos un iet peldēties, savukārt Sojers vienmēr bija tas, kurš parūpējās, lai Kotibei vienai pa tumsu nav jāiet mājās un lai viņa dabū siltas vakariņas.

„Ko darīsim?” Bo jautāja, ar piedurkni noslaucīdams ievārījumu no mutes. „Mamma ar Ēriku būs tikai vakarā.” Kotibe nebija pamanījusi, kurā brīdī puišu mamma aizgājusi. Viņas nemēdza apmainīties pieklājības frāzēm, un, audzinot puikas viena pati, viņa strādāja vairākos darbos un praktiski nekad nebija mājās.

„Ēriks atbrauc?” Kotibe priecājās. Viņai patika Ēriks, viņš bija kā abu jaunāko brāļu apvienojums – reizē jautrs un aizgādniecisks. „Jā, uz brīvlaiku. Es varu derēt, ka viņam līdzi būs draudzene,” Bo spurdza. „Nu un?” Sojers beidzot ierunājās. „Tev vienkārši skauž,” abi brāļi sāka cīkstēties ar rokām, bet Kotibe atkal sadrūma. Vēl viena svešiniece viņas mājās? Vai diena varēja vēl vairāk neizdoties?

Meitene atcerējās pagājušo vasaru. Ēriks bija tikko pabeidzis vidusskolu un gatavojās iestājeksāmeniem augstskolā. Kamēr Kotibe kopā ar jaunākajiem brāļiem sauļojās vai devās uz pludmali, viņš, ieracies grāmatās, allaž palika mājās. Kotibei patika Ēriks. Viņš bija vecāks, nobriedušāks, tomēr viņam pietrūka kaut kā tāda, kas piemita Lu – viņš nebija vīrišķīgs. Ēriks izturējās pret Kotibi kā brālis, nekad neizteica divdomīgas piezīmes un neķircināja viņu. Reizēm Kotibei būtu gribējies, lai viņš pamana, ka viņa ir meitene, nevis viens no mazajiem brāļiem, bet ātri vien ar to samierinājās. Galu galā – viņai bija Lu.

Visu pēcpusdienu Kotibe ar Bo pavadīja, ālējoties dārzā. Bumbas mētāšana lieliski palīdzēja aizmirst nepatīkamos rīta notikumus. Tikai Sojers bija neierasti kluss, viņš lielākoties vienkārši gulšņāja zālē un vēroja abus pārējos. Kad sāka satumst, Kotibe devās mājup. „Pasveiciniet Ēriku. Un mammu,” viņa aizejot atvadījās. „Tu nepaliksi uz vakariņā?” Bo sarauca uzacis.

„Nnē, mani noteikti gaida Lu.”

„Un Sārtvaidze?” Bo smējās.

„Muļķis!” Kotibe atcirta un pagriezās promiešanai. Patiesībā viņa ļoti labprāt būtu palikusi, bet zināja, ka puišu mamma, viņu ieraugot, būs īgna, bet Ēriks tāpat būs aizņemts ar līdzatvesto draudzenīti. Meitenei acīs sariesās asaras. Viņa jutās vientuļa.