kotibe

mazās Kotibes lielie piedzīvojumi
20 jūnijā, 2014

***

Nakti Kotibe pavadīja zvilnī pie baseina. Nakts bija silta, pagalmā dziedāja sienāži un ik pa laikam iedziedājās kāds naktsputns. Kotibe apsedzās ar saulē izkaltušu pelddvieli un centās aizmigt. Mājā gaisma neizdzisa visu nakti. Ik pa brīdim no logiem atplūda balsis, un tikai pret rītu iestājās klusums. Neviens ne reizi neiznāca dārzā palūkoties, kur ir meitene. Un kādēļ gan? Viņi noteikti bija pārāk aizņemti viens ar otru, lai iedomātos par Kotibi. Vai arī domāja, ka viņa ir pie brāļiem. Kotibei gribējās raudāt. Visticamāk, ka šobrīd par viņu nedomāja vispār neviens.

Bet Kotibe tonakt domāja daudz. Viņa domāja par Lu, par Sārtvaidzi, par Ēriku un Annu. Par brāļiem un viņu mammu. Par savējo. Viņa domāja par pagājušo nakti un svešajiem puišiem. Par Martinu un to, kas varbūt bija noticis. Tas neizraisīja Kotibē itin nekādas emocijas, viņai vienkārši būtu interesanti uzzināt, vai kaut kas tik tiešām ir bijis. Un, ja tā? Ko tad? Vai tas kaut ko mainītu? Kam? Viņai vai citiem? Kāda citiem gar TO daļa? Un viņai pašai? Vai viņai tas kaut ko nozīmētu, ja ir noticis ar kādu citu, ne Lu? Un ne ar Ēriku?

Reizēm Kotibe pati nezināja, ko grib. Viņa mīlēja Lu un dievināja Ēriku. Tas bija reizē vienādi un atšķirīgi. Viņa gribēja viņus abus, bet tajā pat laikā uzskatīja abus par savu vienīgo īsto ģimeni.

Kotibe sev neko nepārmeta. Viņa nevarēja. Kādēļ gan?

Viņai nebija tēva. Viņai nebija necik sakarīgas mātes. Tāpēc viņa zināja, ka viņa ir tiesīga dabūt visu pārējo, ko izdomās gribam. Un nejusties par to vainīga.

No rīta Kotibi uzmodināja Lu pieskāriens. Tas bija kā sapnī. Lu roka pieskārās meitenes plecam un maigi to saspieda. Kotibe pusmiegā smaidīja.

„Celies, mazā. Tu esi galīgi pārsalusi. Tu atnāci tikai pret rītu? Ko…” balsī skanēja pārmetums un bažas. „Kur tu atkal biji? Un ar ko?” tagad Kotibe dzirdēja arī dusmas.

„Un kur tu pats biji?” Kotibe atcirta. Lu veltīja Kotibei izbrīnītu skatienu. „Kā, kur? Mājās…”

„Un ar ko?” Kotibei gribējās mainīties lomām un no nopratinātās kļūt par nopratinātāju. Lu saprata uzreiz.

„Mazā…” viņš kļuva mīlīgāks, kā vienmēr pēc nakts ar kārtējo draudzenīti. „Nu, mazā. Tu apvainojies? Viņa te vairs nenāks, ja Tu negribēsi.”

Kotibe pasmaidīja. Protams, ka viņa negribēs. Protams, tas neliegs Lu šeit vest citas. Bet vismaz uz brīdi viņai gribējās justies tā, it kā viņai tiešām būtu vara pār Lu.

Komentēt
14 martā, 2014

Kotibe apstājās tikai pie pagalma vārtiem. Mājā dega gaisma, logi bija vaļā un caur tiem līdz meitenei atplūda balsis. Lu ķircināja Sārtvaidzi. Kotibe klusi piegāja pie virtuves loga un vēroja, kā Lu uzceļ meiteni uz virtuves galda. Sārtvaidze apvija kājas ap Lu gurniem un ar pirkstgaliem braukāja pa viņa pēcpusi. Lu atbildēja ar strauju gurnu grūdienu un Sārtvaidze atgāzās atpakaļ. Lu uzrāva uz augšu meitenes svārkus un ieslidināja zem tiem roku. Kad Sārtvaidze sāka elsot, Kotibe sajuta pretīgumu. Lu ar vienu roku atraisīja bikšu siksnu, ar otru turpinādams darboties tā, ka Sārtvaidzes vaidi kļuva arvien skaļāki un ritmiskāki. Kotibei kļuva nelabi. Kad Lu nolaida uz leju bikses, meitene gribēja novērsties, taču viņa nevarēja. Skatiens bija piekalts starp Lu gurniem, kas ritmiski kustējās virs Sārtvaidzes, un sievietes pēdām, kas te dūrās Lu dibenā, te atrāvās no tā vienā ritmā ar elsošanu. Tikai kad Lu izdarīja pēdējo grūdienu un atlaida Sārtvaidzi, Kotibe novērsa skatienu. Tas bija pretīgi. Uz augšu nāc nelabums. Tad, kad viņa sapņoja par Lu, tas bija pavisam citādāk. Tas nenotika uz virtuves galda ar uz augšu uzrautiem svārkiem un ēdiena atliekām, kas mētājās visapkārt. Kad Sārtvaidze nokāpa no galda, viņa bija neglīta. Seja bija piesarkusi vēl sarkanāka, mati sajaukti un tajos ielipis kaut kas no ēdiena uz virtuves galda. Tomēr viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa par to ne mazākajā mērā neuztraucas. Nepūloties sakārtoties, viņa apvija rokas ap Lu kaklu un izteica vēlmi to atkārtot vēlreiz. –Iesim augšā uz guļamistabu? Es gribu vēl, – viņa teica.
Kad abi pazuda kāpnēs, Kotibe joprojām stāvēja aiz loga. Pat, ja kāds no abiem būtu viņu pamanījis, viņiem būtu vienalga. Šī doma uzdzina Kotibei skumjas.

Komentēt
31 jūlijā, 2013

***

Kad Kotibe atvēra acis otrreiz, bija jau tumšs. Viņa istabā bija viena, bet no blakustelpas šurp plūda brāļu balsis. Sojers un Bo sasaucās, spēlējot videospēles. –Idiots!- Bo iekliedzās, -tas bija mans šāviens! – Kotibe iesmējās. Viņa atkal jutās labi, un pazīstamās balsis un smaržas lika justies pavisam mājīgi. Šai domai sekoja nopūta – viņa taču nebija savās mājās… Tur noteikti bija Lu ar Sārtvaidzi, aizņemti paši ar sevi. Tomēr mūžīgi te palikt nevarēja. Meitene piecēlās un brīdi ar acīm meklēja savas drēbes, bet tad atcerējās, ka tās noteikti ir palikušas kaut kur vakardienā. Ja vien drēbes varētu aizmirst tikpat vienkārši kā sliktas atmiņas.
Kotibe pavēra Ērika istabas durvis un, nogaidot brīdi, kad Bo raidīja veselu virkni skaļu šāvienu televīzora ekrānam, klusi aizslīdēja līdz ārdurvīm. Pagalms bija kluss, tikai zālē dziedāja sienāži.
-Ko! – kāds sagrāba meitenes plecu un viņa iekliedzās.
-Nebaidies, dumjā, tas esmu tikai es, – Sojers tumsā nozibināja zobus un pasmaidīja. –Neaizej vēl, pastaigāsimies.
Kotibe jutās pavisam neomulīgi. Viņai bija kauns no puiša, kurš, lai arī bija gluži kā viņas mazais brālis, tomēr noteikti nebūtu priecīgs, ja zinātu visu, kas vakarnakt noticis.
-Tu nogulēji visu dienu, Ēriks teica, ka Tev esot bijis pavisam sūdīgi. Zini, man arī tā ir bijis. Mamma bija traki dusmīga, un Tev tiešām ir paveicies, ka viņa ir darbā, – Sojers smējās, saņēmis Kotibi aiz rokas un vesdams uz jūras pusi. – Paiesimies mazliet. Varbūt ejam nopeldēties? Paliks vieglāk.
Kotibe klusējot māja ar galvu. Ēriks bija bijis pietiekami pieklājīgs – kā vienmēr – lai mazajiem nestāstītu neko lieku.
-Ko, kā Tev šķiet…- Sojers turpināja čalot, nemaz nepamanot, ka meitene pat necenšas iesaistīties viņa monologā. –Kā Tev šķiet, mēs varētu nākamreiz kopā braukt uz kādu ballīti?
Kotibe iespurdzās. Ne jau uz tādu ballīti, no kuras viņa mājās pārrodas kaila un neko neatceroties!
-Protams,- viņa skaļi teica, – mēs noteikti tā darīsim.
-Ko, – Sojers turpināja,- es Tev patīku?
-Protams, -Kotibe atbildēja. –Es Tevi mīlu. Mēs taču esam asinsbrāļi, atceries? – Viņa saņēma Sojera plaukstu un paberzēja vietu, kur abi kādreiz bērnībā bija veikuši dūrienus ar adatām, lai ar asinīm apliecinātu savas draudzības mūžību.
-Nē, ne jau tā,- Sojers izrāva plaukstu. –Es domāju – pa īstam.
Kotibe tumsā centās ieskatīties puiša acīs. –Kā tas ir – pa īstam? Vai tad mūsu draudzība nav īsta?
Tagad Sojers saņēma meitenes plaukstu un cieši to saspieda savās rokās, Kotibe juta, ka tās nedaudz trīc.
-Pa īstam – kā vīrietis, es Tev patīku? Saproti, mēs jau esam gandrīz pieauguši, un Tu man vienmēr esi patikusi, kādreiz tikai kā draugs, bet tagad taču mēs vairs neesam bērni, es domāju, mēs jūtam viens pret otru vienu un to pašu, tas taču ir tikai dabiski, mēs esam izauguši kopā un tagad starp mums var būt arī kaut kas vairāk, viss, ko mēs gribēsim, vai ne? – Sojers ruāja tik ātri, ka Kotibe pat necentās viņu pārtraukt. Brīdi viņa stāvēja klusējot. –No kurienes Tev tādas domas galvā, Sojer? Tu mani nes cauri?
-Kotibe, es Tevi nevienam citam neatdošu,-Sojers stingri noteica un vēl ciešāk saspieda viņas roku. Kotibe automātiski to izrāva un atkāpās soli atpakaļ. –Kas Tev lēcies? Kuram Tu taisies mani neatdot? Tiem čaļiem vakardien? Mani nevajag sargāt kā mazuu bērnu. Pareizi teici – mēs esam jau pieauguši, un es pati varu izlemt, ar ko man būt kopā un ar ko ne. Liecies mierā un neuzdod vairs tik stulbus jautājumus. Mēs esam brāļi, saproti? Tu un es, un Bo. Nepaliec stulbs,- Kotibe bija patiešām sadusmojusies. Kas Sojeram prātā? Vai arī viņš domā, ka vakarnakt bija patiešām kaut kas noticis?
-Ja Tu domā, ka es ar Tevi gulēšu, tad ej dillēs! Es neesmu tāda! – Kotibe dusmās izkliedza un skriešus metās uz māju pusi. Tagad viņas mājas atkal bija pie Lu – to viņa zināja pavisam skaidri.

Komentēt
16 aprīlī, 2013

Sapnis

Par spīti nežēlīgajām sāpēm deniņos un jocīgajai sajūtai kuņģī, Kotibei izdevās atkal iemigt. Miegs bija saraustīts un neļāva atpūsties. Aiz sienas bija dzirdama trauku šķindoņa, bet doma par ēdienu tikai uzdzina vēl lielāku nelabumu. Kotibe ievaidējās un ierakās dziļāk zem segas. Kad meitenei atkal izdevās iegrimt nemierīgā miegā, viņa redzēja sapni. Svešais puisis no mašīnas – Martins – bija pārliecies pāri Kotibes augumam. Viņa bija viscaur slapja un noguldīta gultā, izmirkušajam palagam līpot pie kailās ādas. Martins slidināja savas rokas pār Kotibes augumu. Tās radīja patīkamas tirpas, pieskaroties viņas potītēm, ceļgaliem, gurniem, vēderam un krūtīm. Kotibei nebija kauns, viņa nedomāja, vispār. Martina rokas apstājās pie meitenes krūtīm. Tās aptvēra mīkstos apaļumus, tad spēcīgi, gandrīz sāpīgi saspieda tās un tad Martina mute pieplaka cietajiem krūšgaliem. Kotibe iesmējās, tas kutēja. Martins atrāva galvu un ieskatījās Kotibes acīs. Kotibe turpināja smieties, neviens vēl nekad nebija tā darījis ar viņu, tas kutēja, bet bija patīkami. Martins iespieda galvu Kotibes plecā un meitene juta viņa elpu uz savas ādas. Puiša slapjie mati atstāja uz tās slapjas sliedītes, un meitene juta, kā arī pati paliek slapja – visur. Pēkšņi viņai šķita, ka viss notiek kā sirreālā filmā, kurā visas krāsas ir košākas un sajūtas – asākas, tajā pašā laikā būdamas nesaistītas ar realitāti. Kotibe juta Martina elpu un viņa lūpas uz sava kakla, viņa rokas, kas joprojām bija saspiedušas viņas krūtis, viņa gurnus uz savējiem, viņa…

Kotibe atvēra acis. Vai tas tiešām bija bijis tikai sapnis?

Komentēt
29 janvārī, 2013

Rīts

Kad Kotibe atvēra acis, pirmais, ko viņa sajuta, bija nežēlīga pulsācija. Tā sākās deniņos, aizslīdēja pa tiem uz augšu, aptvēra pieri un tad acis, neļaujot tās atvērt. Kotibe skaļi ievaidējās un aizmiedza sāpošos redzokļus. Gaisma spiedās caur plakstiņiem un mēģināja ieurbties smadzenēs, kurās joprojām skaļi pulsēja un dunēja vakardienas mūzika. Meitene atslābināja saraukto pieri un tad apjauta, ka dunēšana nenāk no ārpuses, tā bija viņā iekšā. Bija vēls pusdienlaiks, saule spīdēja caur neaizklātajiem logiem un ārpus viņas sāpošās galvas valdīja pilnīgs klusums. Kur viņa atradās?

Kotibe mēģināja uzslieties sēdus, lai palūkotos apkārt, bet galva iesmeldzās tik sāpīgi, ka viņa tikai novaidējās un atkrita atpakaļ. Iečīkstējās durvis un kāds nostājās līdzās gultai. Kotibe lēnām pagrieza galvu uz ienācēja pusi, vienlaikus mēģinādama sagrābstīt segu, ko pārvilkt sev pāri – pēkšņi viņa bija atcerējusies, ka ir kaila.

-Es Tevi apģērbu,- teica balss. Tā šķita pazīstama.

-Ērik? – Kotibe izbrīnīta atvēra acis, bet uzreiz tās atkal samiedza un, sāpīgi iekunkstoties, ieraka galvu dziļāk spilvenā. –Man ir tik slikti,- viņa vaidēja un paslēpās zem segas. Tā smaržoja pazīstami. Viņa bija pie brāļiem, Ērika istabā, gulēja zem viņa segas un bija ieģērbta viņa t-kreklā. Tas bija viss, ko Kotibe apjauta, pārējais – vakardiena, tas, kā viņa šeit nokļuvusi vai kāpēc viņai līdzās stāv Ēriks, vēl kavējās kaut kur alkohola izmocītajās smadzenēs. Meitenei šķita, ka dzird Ēriku smejamies, bet tas nevarēja būt tiesa. Viņš noteikti ir šausmīgi dusmīgs, un Kotibei bija kauns. Kā lai vispār jebkad izlien ārā no segapakšas? Vai viņa var iet mājās ar to uz galvas?…

-Ko, paklausies. Mums jāparunā. Kas vakarnakt īsti notika? Ko Tu darīji kopā ar Martinu? Viņš tiešām ir pēdējais ķēms, un, ja viņš Tev kaut pirkstu piedūra…- Ērika balsī skanēja raizes.

-Nē!- Kotibe šausmās ieplēta acis. Tas drīzāk bija baiļu pilns sauciens sev pašai, nekā atbilde Ērikam. Kotibe pabāza galvu no segapakšas. –Nekas nenotika, es viņus satiku pa ceļam un mēs mazliet izklaidējāmies. Tas arī viss,- Kotibe piespieda sevi pasmaidīt, lai gan galva burtiski plīsa pušu un viņai bija nelabi.

Ēriks apsēdās uz gultas malas un tēvišķi paskatījās uz meiteni. –Klausies, mazā. Man Tevis pietrūka, kamēr biju prom. Bo un Sojers teica, ka Tu esot kļuvusi pieaugušāka, bet es nudien nebiju domājis, ka satiksimies šādos apstākļos.  Zini, Tev paveicās, ka es tur vakarnakt biju. Anna gribēja iepazīties ar maniem draugiem, un mēs tikai uz brīdi tur iegriezāmies. – Kotibe nespēja novaldīt nopūtu – Anna, protams. Kā gan citādi – viņa bija aizmirsusi par Ērika draudzeni. Tagad, līdzās vienam pazemojumam, nāca arī šis. Vai varēja būt vēl ļaunāk?

-Tu vispār atceries, kā mēs satikāmies?- Ēriks piesardzīgi jautāja, redzēdams sāpīgo izteiksmi Kotibes sejā. Meitene novērsa acis. Bija kauns atzīties, ka neatceras itin neko. Un viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka vakarnakt nekas ļauns nav noticis. Ja Martins, kā teica Ēriks, tiešām bija tāds nelietis, tad… Kas to lai zina.

-Es laikam gribu vēl mazliet pagulēt, labi?- viņa čukstus lūdza. Ēriks pasmaidīja un uzvilka segu līdz meitenes zodam. –Protams, mazā. Mēs ar Annu pagatavosim kaut ko pusdienām, abi mazie ir kaut kur prom. Izgulies, cik ilgi vien vēlies. Lu zina, ka Tu esi pie mums.-

Kotibe atkal nopūtās un ierakās dziļāk zem segas. Vēl arī Lu. Vai tiešām nepatikšanas vēl tikai sāksies?

Komentēt
24 janvārī, 2013

***

Kotibe īsti neatcerējās, cik daudz bija izdzērusi. Glāzi? Nē, noteikti vairāk. Divas? Dzēriens bija negaršīgs, arī slāpes meiteni nemocīja. Viņa pati nezināja, kāpēc dzēra. Droši vien tāpēc, ka tā darīja visi pārējie un roka pati cēla balto plastmasas glāzi pie lūpām.

Vieta, pie kuras beidzot apstājās automašīna, bija sveša. Mājā iekšā dārdēja skaļa un nesaprotama mūzika, visapkārt bļaustījās cilvēki. Puisis, kurš visu ceļu bija turējis roku uz Kotibes kājas, izrāva meiteni no mašīnas. Viņa atspiedās pret noputējušo braucamrīku un ieelpoja nakts gaisu. Griezās galva un bija nelabi. Kotibe elpoja lēnām un dziļi, aizvērusi acis. Viņa bija nogurusi un gribēja mājās. Pārējie jau bija iejukuši pūlī. Pēkšņi no nez kurienes uzradās puisis no automašīnas. –Nepazūdi, Tevi te apēdīs,-viņš smējās un, sagrābis Kotibi aiz rokas, vilka meiteni sev līdzi.

Iekšā bija smacīgi un skaļi. Kotibe nespēja ieraudzīt nevienu pazīstamu seju un viņa sāka šaubīties, vai patiešām atrodas klubā. Tā drīzāk izskatījās pēc kādas privātas ballītes, turklāt tā jau šķita pamatīgi iekarsusi. Kāds no automašīnā sastaptajiem puišiem diezgan atklāti skūpstījās ar divām meitenēm uzreiz, un tikai tad, kad viņas pavadonis viņu spēcīgi parāva aiz rokas, Kotibe apjauta, ka nepieklājīgi blenž uz viņiem. –Tu arī gribi pievienoties?- Kotibes draugs smējās. Meitene nosarka, un puisis aplika viņai roku ap pleciem. –Neraizējies, es Tevi nevienam šite neatdošu. Šovakar Tu esi mana. Ejam iedzert!

To, kas notika pēc tam, Kotibe atcerējās visai neskaidri. Viņi bija vēl dzēruši, svešais puisis visu vakaru bija turējies pie viņas rokas vai pleca, vai dibena. Apkārt bija daudz cilvēku, ik pa laikam parādījās kāds no mašīnā sastaptajiem puišiem, bet Kotibe neatcerējās, par ko viņi runāja vai ko darīja. Kotibe pati runāja maz, viņai nāca miegs un bija diezgan vienalga, kas notiek apkārt.

Vēlāk viņi visi bija gājuši peldēties uz baseinu mājas iekšpagalmā. Kotibei nebija peldkostīma un viņa sēdēja krēslā baseina malā. Kāds no puišiem centās meiteni ievilkt ūdenī, bet zaudēja interesi, jo viņa nemaz necīnījās pretī. Viņai tik ļoti nāca miegs. Ik pa brīdim kāds apšļakstināja viņu ar ūdeni. Tas bija tik patīkami un atvēsinoši, ka Kotibe, daudz neprātojot, novilka kleitu un ienira ūdenī. Zem ūdens galva mazliet apskaidrojās un pierima dunoņa deniņos. Viņai jābeidz dzert, ko gan par to teiktu Lu, ja redzētu…

Kotibe iznira no ūdens un sapurināja galvu. Viņa jutās jau daudz labāk, lai arī domas joprojām mazliet miglojās un viss apkārt notiekošais šķita nereāls. Droši vien ir īstais brīdis doties mājās. Pēkšņi kāds no aizmugures sagrāba Kotibes plecus un pagrieza pret sevi. –Ohoo, – kāds noelsās. Tas bija meitenes vakara pavadonis. –Smuka un arī drosmīga… – svešais blenza uz meitenes kailajām krūtīm, kas, piebriedušas no vēsā nakts gaisa, viļņojās tumšajā ūdenī. –Velns,-Kotibe piesarka un centās aizklāt kailās krūtis ar rokām. Kā gan viņa nebija padomājusi, ka zem lētās sārtvaidzes kleitas apakšā nav itin nekā. Svešais tikmēr pārmeta Kotibi pār plecu un veikli izkāpa no baseina. –Mazā, mēs laižam dzīvē!- viņš sauca un, apkārtējo rēcieniem skanot, aiznesa Kotibi uz mājas pusi. Kotibe ļāva slapjajiem matiem pārslīgt pāri piesārtušajai sejai, kamēr visi, kas atradās ballītē, varēja aplūkot viņas kailo sēžamvietu. Patiesībā Kotibe pat nezināja, vai viņai ir kauns vai drīzāk – jautri?

 

 

 

Komentēt
17 decembrī, 2012

Ceļš

Kotibe izslējās taisni un norāva uz leju kleitu. Brīdi pēc tam, kad viņa bija beigusi, Kotibi parasti pārņēma neliels riebums pašai pret sevi un savām dzīvnieciskajām vēlmēm pēc seksuāla apmierinājuma. Meitene pacēla skatienu uz savu atspulgu. Tumšās acis spogulī dega, vaigi bija sārti. Kotibe atgrieza ūdenskrānu un noskaloja pirkstus, kaklu un seju. Viņa bija gatava doties.

Pilsēta bija aptuveni divdesmit minūšu gājiena attālumā un Kotibei nebija nekas pretī šo ceļa gabalu mērot kājām. Vakars bija silts, ceļš, kas veda no mājas uz centru, bija smilšains un kluss. Vietā, kur viņi dzīvoja, atradās tikai nedaudzas mājas, visai atstatus viena no otras, un Kotibe bija pilnīgi pārliecināta, ka ceļā nevienu nesastaps. Nosoļojosi aptuveni trešdaļu attāluma, Kotibi pārņēma šaubas. Ko viņa darīs pilsētā? Meitenes iedomas par to, kā viņa satiks Ēriku, varēja arī nepiepildīties, bet citu paziņu viņai nebija. Bet, no otras puses, vai tad tieši tas nebija tas, ko viņa bija gribējusi – atpūsties viena un izlikties par pavisam citu meiteni, ne tādu, kādu viņi pieraduši redzēt apkārtējie?

Vakars satumsa. Saule nolaidās meitenei aiz muguras, ceļa baltās smiltis spraucās Kotibes vaļējās vasaras kurpēs un sāka berzt kājas. Pakausī no jūras puses pūta silts vējš. Meitene noāva kurpes un soļoja pa ceļa vidu.

Kotibi iztrūcināja mašīnas signāltaure un riepu šņirkstoņa aiz muguras. Strauji paraujot stūri sāņus, tieši blakus meitenei ceļa malā apstājās auto un no vadītāja puses loga galvu izbāza jauns vīrietis.

-Čau, mazā. Pavest nevajag?- vīrietis smaidīja. Viņam varēja būt aptuveni tikpat gadu, cik Ērikam, varbūt viņi pat kādreiz bija bijuši klasesbiedri. Atvērās mašīnas aizmugurējās durvis un pa tām izlēca vēl viens puisis, aptuveni tikpat vecs. – Vajag, vajag! Kā tad!- viņš sauca un, atskanot vēl balsīm no auto, ierāva Kotibi sev blakus. Kotibes reakcija bija pārāk lēna un jau nākamajā brīdī viņa attapās, ka atrodas svešas automašīnas aizmugurējā sēdeklī kopā ar diviem puišiem sev blakus un vēl diviem – priekšā. Mašīna brauca tikai īsu brīdi, tad apstājās un šoferis izkāpa, lai ceļmalā pačurātu. Izskatījās, ka puiši tikai tagad ir pamanījuši Kotbes klātbūtni, un, līdz tam skaļi smiedamies un saruādamies savā starpā, pēkšņi ar acīm vai apēda meiteni. –Čau, maziņā. Kā Tevi sauc?- jautāja puisis, kura rokas bija sagrābušas un ieslodzījušas meiteni. –Mēs braucam uz klubu, brauksi ar mums? –

Kotibe pēkšņi sāka smieties. Vai viņi bija jocīgi? Puiši paši bija ievilkuši viņu mašīnā un tagad uzdeva tādus jautājumus? Kotibe aplūkoja visus četrus puišus. Dažas sejas šķita pazīstamas, viņi noteikti bija vietējie, varbūt tiešām Ērika klasesbiedri, tomēr meitene nepazina nevienu no viņiem. Varbūt šī bija zīme, norāde? Kāds bija viņai pasniedzis to izdevību, pēc kā viņa visvairāk bija kārojusi – vakaru ar jauniem cilvēkiem, kas nepazina viņu un ar kuriem kopā jautri pavadīt laiku.

-Jā, laižam! – Kotibe atsaucās. Puiši brīdi savā starpā neticīgi saskatījās un tad sāka smieties kopā ar Kotibi.

-Maziņā ir lieliska!- šoferis smējās. –Es zināju, ka ir vērts viņu savākt!

Mašīna atkal sāka rūkt un strauji virzīties uz priekšu pa smilšaino ceļu, pa atvērtajiem logiem raujot iekšā putekļu vērpetes. Kotibe aizrijās un sāka klepot. Blakussēdētājs ar roku uzsita viņai pa muguru. –Vecie, tiešām! Meitenei sausa rīkle un mēs viņai nepiedāvājam padzerties! Kungi, cik nepieklājīgi no mūsu puses!- Priekšējā pasažieru sēdeklī sēdošais pasniedza Kotibei baltu plastmasas glāzi, pilnu ar dzērienu. Kotibe nedomājot piešāva to pie lūpām un iedzēra pamatīgu malku. No sākuma tas patīkami izskaloja kaklu, bet pēc tam sāka nežēlīgi dedzināt. Meitene izspļāva svelošo saturu atpakaļ glāzē un sāka klepot vēl vairāk. Puiši sāka smieties vēl dārdošāk, blakussēdētājs atkal uzsita Kotibei pa muguru. –Nu, nu, mazā, tu tagad gribi, lai mēs dzeram no tās glāzes?- Kotibe uzmeta viņam niknu skatienu, bet puisis, lielīgi iepletis acis, vienā rāvienā iztukšoja glāzi. Starp pārējiem puišiem atskanēja ūjināšana un svilpieni. – Tev nemaz rīkli neapdedzināja, ko? –kāds ņirdza. Puisis, kurš tikko bija iztukšojis dzērienu, joprojām skatīdamies uz Kotibi, aplaizīja lūpas. – No mazulītes lūpām jebkas šķiet salds,- viņš nočukstēja un mašīnas pustumsā Kotibe juta, kā puiša roka slīd gar viņas kāju uz augšu zem jau tā īsās kleitas. Kotibe instinktīvi atrāvās, bet nebija jau, kur mukt.

-Klau, uzjauc mazajai kādu kokteili. Tīru tak’ nedzers, -šoferis, kurš, kā izskatījās,  vienīgais nedzēra pretīgo dzērienu, ierosināja. Puiši pasniedza Kotibei jaunu glāzi un meitene to aizdomīgi pielika pie lūpām. Smaržoja pēc apelsīnu sulas un garšoja tāpat, tikai mazliet rūgtāk. Dzert varēja.

Komentēt
13 decembrī, 2012

***

Mājā valdīja neierasts klusums. Kotibe bija pieradusi, ka, pārrodoties mājās, šeit vienmēr skanēja balsis un trokšņi – parasti Lu izklaidējās ar meitenēm, tomēr šovakar viss bija tumšs un kluss. Kotibe iededza gaismu virtuvē un atvēra ledusskapi. Tukšs. Protams, Lu noteikti aizvedis sārtvaidzi vakariņās uz pilsētu, bet par Kotibi pavisam aizmirsis. Nekas, viņa bija paēdusi pie brāļiem, tomēr būtu bijis patīkami, ja par viņu kāds kaut reizi parūpētos pašas mājās tā, kā to vienmēr darīja pie kaimiņiem.
Kotibe apsēdās pie virtuves galda un sakrustoja rokas klēpī. Viņa nezināja, ko lai iesāk ar vakaru. Vai ar nākamo dienu. Un dienu pēc tam. Viņa vispār nezināja, ko lai dara.
Lu bija aizņemts ar savām padauzām, brāļi, lai arī labprāt izklaidēja Kotibi, tomēr nebija viņas ģimene, un meitene bieži jutās neērti, tik daudz laika pavadot pie viņiem. Bet mamma bija tik aizņemta pati ar sevi, ka nebija atradusi laiku kaut vienam telefona zvanam jau kopš pavasara.
Meiteni iztrūcināja balsis no kaimiņu mājas. Noklusa mašīnas motora rūkoņa un aizcirtās mājas ārdurvis – Ēriks atbraucis. Tā būtu gribējies tagad būt tur,pie viņiem, ar visiem kopā sēdēt pie vakariņu galda un smieties par kopējiem jokiem.
Velns ar visu, Kotibe uzmeta lūpu, it kā kāds varētu viņu redzēt un reaģēt uz viņas sejas izteiksmi. Varbūt šis vakars vēl nebija neglābjami sabojāts.
Kotibei vajadzēja doties uz pilsētu. Dzirdēt cilvēku balsis un smieklus un pašai smieties viņiem līdzi. Priecāties un nedomāt par to, kas notiek. Vispār – nedomāt. Tā, kā to šovakar darīja Lu, brāļi un visi citi. Meitene devās uz Lu guļamistabu. Viņa zināja, kur meklēt attiecīgu tērpu šim vakaram. Sārtvaidze, kā jau Kotibe bija zinājusi, bija atstājusi lielāko daļu savu mantu mētājamies uz istabas grīdas. Viena kleita, biksītes, krūšturis un vēl mitrs peldkostīms. Interesanti, ko viņa uzvilkusi, ejot vakariņās? Kotibe uzmeta acis drēbju skapim, kurā glabājās mammas drēbes. Durvis bija puspievērtas un vairāki pleciņi bija pavirši sagriezušies līdz tam kārtīgajā apģērbu rindā. Uz brīdi Kotibe sastinga. Kuce… Un Lu bija atļāvis? Meitene nopurinājās un apņēmīgi paņēma to, pēc kā bija nākusi – sārtvaidzes kleitu. Patiesībā tas bija tikai staipīgs auduma gabals melnā krāsā. Audums bija lēts un sintētisks, gar krūšu līniju vizuļoja pielīmēti spīdīgi akmentiņi. Kotibe pati nekad neko tādu nebūtu izvēlējusies, bet šim vakaram tērps bija tieši laikā – tas aicināja ballēties, nedomāt un nebūt pašai. Tieši tas, kas vajadzīgs!
Meitene aplūkoja sevi vannasistabas spogulī. Kleita bija bez lencēm, tāpēc viņa nebija uzvilkusi krūšturi, un caur plāno audumu izspiedās viņas krūšu galiņi. Rūpīgi nopētot sevi no aizmugures, meitene atbrīvojās no jebkādas apakšveļas. Viņa jutās kā ievīstīta audeklā, kas nevainojami piekļaujas katram viņas ķermeņa izliekumam, un viņa glāstot pārbrauca ar roku pār sevi. Krūtis-viduklis-gurni. Kotibe skatījās uz sevi spogulī. Diezin, ko teiktu Lu, ja viņu tagad redzētu? Meitene iedomājās, ka satiek viņu pilsētā, un pasmaidīja savam atspulgam. „Sveiks, Lu,” viņa teica. „Vai gribi pavakariņot ar mani kopā?” Viņš atbild „jā” un pienāk tuvāk. „Vai gribi mani?” viņa jautā, un viņš atkal atbild apstiprinoši.
Meitene ar rokām brauca pār augumu, iedomājoties, ka viņas rokas ir Lu pieskārieni. Krūtis-viduklis-gurni. Roka noslīdēja pār audumu un tad aiz tā. Kotibe uzrāva uz augšu kleitu. Tagad viņas spoguļattēls bija puskails. Kotibe atspiedās pret sienu iepretim spogulim un iztēlojās, ka ir šeit kopā ar Lu. Viņš ir aizvedis viņu vakariņās un tad mājās. Viņš ir šeit, nepacietīgs un grib viņu, nevar paciesties pat līdz gultai, grib viņu tepat un tagad… Kotibe ar labās rokas rādītājpirkstu apļoja ap kaunuma lūpiņām. Tik ļoti gribējās, lai tā būtu patiesībā, tik ļoti… Pirksti zināja, kas jādara. Atlika aizvērt acis un iedomāties Lu, lai viņa paliktu mitra. Ar otru roku saspiedusi krūti un cieto krūšgaliņu, meitene berzēja klitoru. Viņa ietupās ceļos un izplēta tos. Kaunuma lūpiņas pavērās un meitene uzmanīgi iestūma sevī pirkstu. Iekšā, ārā, iekšā, ārā… Kad viņa juta, ka drīz beigs, Kotibe sāka strauji berzēt mazo izcilnīti tieši tur, kur savienojās mazākās kaunuma lūpas. Gandrīz vai sāpīgi saspiedusi krūti, Kotibe turpināja apļot ar pirkstu sev starp kājām. Galvā skanēja Lu balss: „Es gribu tevi”.
Kad Kotibe beidza, visu ķermeni pārņēma viegla pulsācija. Viņa atvēra acis un skatījās uz sevi. Vai Lu viņa tagad patiktu?

Komentēt
15 jūlijā, 2012

***

Pie brāļiem Kotibe jutās kā mājās – vairāk, nekā pati savējās. Šeit valdīja nekārtība, vienmēr skanēja balsis un smiekli. Sojers un Bo mūžīgi par kaut ko strīdējās, pagalmā mētājās beisbola nūjas un cimdi, karājās izžautā veļa un no virtuves plūda kārdinoša ēdiena smarža.

„Ei, Ko! Tu esi tieši laikā uz brokastīm!” Kotibi bija pamanījis Bo un ar rokas mājienu aicināja meiteni iekšā. Kotibe iegāja vēsajā, flīzētajā virtuvē, kas gan bija daudz mazāka un ne tik eleganta, kā viņas mājās, tomēr meitenei patika daudz labāk. Pie brokastu galda sēdēja Sojers un pie plīts rosījās puišu māte. Kotibe kautrīgi padeva labrītu un apsēdās līdzās Sojeram. Viņa vēl joprojām nejutās ērti puišu mammas klātbutnē. Lai gan viņa vienmēr bija bijusi tepat blakus un savulaik rūpējusies par Kotibi daudz vairāk, nekā viņas pašas māte, varbūt tieši tas meitenei lika justies neērti un domāt, ka sieviete uz viņu noraugās mazliet nosodoši.

„Esi izsalkusi? Stum tik māgā,” Bo pastūma uz Kotibes pusi savu šķīvi ar pankūkām. Kotibe pasmaidīja, tas bija tieši Bo stilā – ēst no viena šķīvja, turklāt ar pirkstiem. Kotibe sarullēja kūpošu pankūku un iebāza to mutē. „Mm, garšīgi,” viņa nomurmināja. Sojers joprojām nebija atbildējis Kotibes labrītam, tikai pasmaidīja ar tikpat pilni piebāztu muti. Meitene mīlēja viņus abus – Bo par viņa bērnišķīgo un nesavtīgo mīlestību un Sojeru par viņa vecākā brāļa lomas uzņemšanos. Ar Bo varēja spēlēt beisbolu, kāpt kokos un iet peldēties, savukārt Sojers vienmēr bija tas, kurš parūpējās, lai Kotibei vienai pa tumsu nav jāiet mājās un lai viņa dabū siltas vakariņas.

„Ko darīsim?” Bo jautāja, ar piedurkni noslaucīdams ievārījumu no mutes. „Mamma ar Ēriku būs tikai vakarā.” Kotibe nebija pamanījusi, kurā brīdī puišu mamma aizgājusi. Viņas nemēdza apmainīties pieklājības frāzēm, un, audzinot puikas viena pati, viņa strādāja vairākos darbos un praktiski nekad nebija mājās.

„Ēriks atbrauc?” Kotibe priecājās. Viņai patika Ēriks, viņš bija kā abu jaunāko brāļu apvienojums – reizē jautrs un aizgādniecisks. „Jā, uz brīvlaiku. Es varu derēt, ka viņam līdzi būs draudzene,” Bo spurdza. „Nu un?” Sojers beidzot ierunājās. „Tev vienkārši skauž,” abi brāļi sāka cīkstēties ar rokām, bet Kotibe atkal sadrūma. Vēl viena svešiniece viņas mājās? Vai diena varēja vēl vairāk neizdoties?

Meitene atcerējās pagājušo vasaru. Ēriks bija tikko pabeidzis vidusskolu un gatavojās iestājeksāmeniem augstskolā. Kamēr Kotibe kopā ar jaunākajiem brāļiem sauļojās vai devās uz pludmali, viņš, ieracies grāmatās, allaž palika mājās. Kotibei patika Ēriks. Viņš bija vecāks, nobriedušāks, tomēr viņam pietrūka kaut kā tāda, kas piemita Lu – viņš nebija vīrišķīgs. Ēriks izturējās pret Kotibi kā brālis, nekad neizteica divdomīgas piezīmes un neķircināja viņu. Reizēm Kotibei būtu gribējies, lai viņš pamana, ka viņa ir meitene, nevis viens no mazajiem brāļiem, bet ātri vien ar to samierinājās. Galu galā – viņai bija Lu.

Visu pēcpusdienu Kotibe ar Bo pavadīja, ālējoties dārzā. Bumbas mētāšana lieliski palīdzēja aizmirst nepatīkamos rīta notikumus. Tikai Sojers bija neierasti kluss, viņš lielākoties vienkārši gulšņāja zālē un vēroja abus pārējos. Kad sāka satumst, Kotibe devās mājup. „Pasveiciniet Ēriku. Un mammu,” viņa aizejot atvadījās. „Tu nepaliksi uz vakariņā?” Bo sarauca uzacis.

„Nnē, mani noteikti gaida Lu.”

„Un Sārtvaidze?” Bo smējās.

„Muļķis!” Kotibe atcirta un pagriezās promiešanai. Patiesībā viņa ļoti labprāt būtu palikusi, bet zināja, ka puišu mamma, viņu ieraugot, būs īgna, bet Ēriks tāpat būs aizņemts ar līdzatvesto draudzenīti. Meitenei acīs sariesās asaras. Viņa jutās vientuļa.

 

Komentēt
2 jūlijā, 2012

***

Pie brokastu galda Kotibes garastāvoklis bija neglābjami sabojāts. Lu nemitīgi čubinājās ap sārtvaidzi, pilnībā ignorējot Kotibi. Sārtvaidze, ietinusies vienā no Kotibes mammas rītakleitām, dīdījās Lu klēpī, nemitīgi jūsmojot par viņa kailo vēderu un krūtīm. Lu augums bija saulē iededzis un spēcīgs. „Ak, jūs abi esat kā divi mazi nēģerēni! Tik brūni!” sārtvaidze dūdoja, ar plaukstām braukādama pār Lu torsu. Kotibe saviebās. Ja Lu nebūtu uzvilcis pidžamas bikses, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka viņa vīrišķie orgāni darbībā tiktu nodemonstrēti tieši viņas acu priekšā. Bet varbūt tas nemaz nebūtu tik slikti…

„Kotibe?” meiteni iztraucēja Lu balss, un piena glāze izlija Kotibes klēpī. Viņa strauji piesarka un klusībā nolamājās. „Mēs iesim parādīt Evai, kā tas brūnums dabūjams, tu nāksi?” Lu jautāja, skatoties uz sārtvaidzi, kurai tikko tika iedots vārds. Kotibe sašļuka vēl vairāk – viņa bija cerējusi, ka blondā pēc brokastīm dosies prom un viņa varēs pavadīt dienu divatā ar Lu – varbūt doties uz pilsētu vai pasauļoties jūrmalā. To, protams, varēja darīt arī tepat mājas pagalmā, bet Kotibei patika atrasties cilvekos kopā ar Lu, tādās reizēs viņa iztēlojās, ka viņi ir pāris, un svešinieki taču nezināja, ka tā patiesībā nemaz nav.

„Nē, es iešu pārģērbties un palasīt grāmatu,” Kotibe novilka un piecēlās no galda.

„Es taču teicu, ka viņas tētis ir bijis čigāns. Viņai nemaz nevajag gulēt saulē, lai būtu tik brūna!” sārtvaidze Kotibei aiz muguras spurdza un sāka smieties, kad Lu viņu sakutināja. Kotibei uznāca dusmas. Nekas viņā nebija labs, pat ādas krāsa ne.

Pārvilkusi sausu kleitu, Kotibe pa istabas logu vēroju Lu un Evu dārzā. Lu brūnā āda mirdzēja saulē, kad viņš gulēja, izstiepies blakus baseinam, bet sārtvaidze, spiegdama un sēdēdama uz tā malas, šļakstināja Lu virsū ūdeni. Vīrietis tēlotās dusmās pielēca kājās un, sagrābis Evu aiz vidukļa, novilka sev blakus. Abi sāka kaislīgi skūpstīties un Kotibe atcerējās no rīta dzirdētās elsas. Ar Kotibi Lu nekad nebija tā draiskojies, viņš vienmēr centās būt vai nu tēvišķi nopietns vai arī pilnīgi nepievērsa viņai uzmanību. Reizēm šķita, ka viņš īsti nezin, kā runāt ar meiteni un par ko viņu uzskatīt – pameitu, mazo māsu vai varbūt draudzeni? Kotibe jau atkal nopūtās un novērsās no abiem puskailajiem augumiem, kas vāļājās zālē. Ja vien viņš ļautu viņai parādīt, ko viņa patiešām grib! Bet Lu spītīgi ignorēja jebkurus Kotibes mājienus.

Īsu brīdi Kotibe stāvēja istabas vidū, nezinādama, ko iesākt. Sārtvaidze bija izjaukusi viņas plānus, un no vairs Kotibei nebija ideju, kā pavadīt dienu. Klasesbiedrenes viņa negribēja satikt, un arī nosaukt par īstu draudzeni nevienu no viņām nevarēja. Vairākas reizes skolā tās bija ņirgājušās par Kotibes māti un Lu, pat vairāki skolotāji neieredzēja Kotibi, jo uzskatīja, ka viņa nāk no nelabvēlīgas un netiklas ģimenes. Vienīgais, kas glāba Kotibes stāvokli, bija nauda. Lu teica, ka nauda var nopirkt visu, un Kotibei atlika piekrist. Viņa zināja, ka, ja gribētu, varētu pavadīt visu vasaru, zvilnot pie baseina kopā ar meitenēm no skolas, bet viņa negribēja. Tās vairākkārt bija Kotibi aiz muguras apsaukājušas par lepnu un iedomīgu, bet Kotibei bija vienalga. Labāk tā, nekā skatīties, kā klasesbiedrenes koķetē ar Lu un lišķīgi sauc viņu par „Kotibes tēti”. Kotibe vispār neieredzēja sievietes. Tās nodeva un aprunāja, glaimoja, ja gribēja kaut ko panākt pēc sava prāta, un kopumā bija diezgan garlaicīgas. Viņa bija pārliecināta, ka būtu daudz laimīgāka, ja viņas skolā mācītos arī puiši. Varbūt ar tiem izdotos nodibināt labākas attiecības? Tā, kā ar zēniem no kaimiņu mājas. Viņi bija trīs, vecākais – Ēriks, kurš mācījās juridiskajā augstskolā un bija mājās tikai brīvlaikos; Kotibes vienaudzis Sojers un jaunākais Bo. Kotibe bija jo īpaši pieķērusies Bo, viņš bija sešpadsmit gadus vecs un patiešām mīļš. Reizēm Kotibe gribēja, lai arī viņai būtu brālis vai māsa. Lai gan viņa nespēja iedomāties, kāpēc māte būtu gribējusi vēl vienu bērnu, ja reiz bija pametusi jau viņu.

Kamēr Lu un sārtvaidze turpināja mīlināties pagalmā, Kotibe, censdamās nepievērst abiem uzmanību, devās ciemos pie Bo un Sojera.

„Uz kurieni tu?” Lu sauca nopakaļ, ar grūtībām atraudams galvu no sārtvaidzes krūtīm vai vismaz vietas, kur tām vajadzētu būt.

„Ciemos, kur vienmēr, tepat,” Kotibe nomurmināja, steigdamās abiem garām. Kāja aizmetās aiz Evas bikini augšiņas, kas norauta mētājās zālienā, un meitene gandrīz paklupa. „Velns,” viņa klusībā nolamājās un juta, kā piesarkst.

„Kotibei ir draudziņš?” sārtvaidze ķiķināja un Kotibe gandrīz skriešus izmetās no pagalma. Pretīgi! Viņa cerēja, ka Lu nedomā tāpat, kā dumjā Eva. Brāļi bija viņas draugi. Vienīgie! Kā viņa drīkst tik riebīgi domāt par viņiem?

Komentēt