Draudzenītes
Kotibes vasara bija tieši tāda pati, kā pārējās viņas negarajā dzīvē – laiskas, bezdarbīgas un garlaicīgas. Tomēr šogad karstajām jūnija dienām piemita cita noskaņa, mazliet saldsērīga un grūta – tā bija pēdējā vasara kā pusaudzei, pēdējā pirms vidusskolas beigšanas. Kotibe nopūtās. Nu viņa būs pieaugusi. Viņa zināja, ka šī vasara ir ļoti svarīga, tā ne tikai iezīmēs viņas pieaugušās dzīves sākumu, bet tai paredzēti arī daži ļoti īpaši notikumi.
Kotibe izrausās no gultas un kaila nostājās spoguļa priekšā. Viņa bija viena vienīga nopūta. Tā smagi un apaļi pārvēlās pār nelielām, bet apaļām krūtīm, lēzeni pārslīdēja pār brūnu, plakanu vēderu un izmeta slaiku loku ap stingriem gurniem un mazu sēžamvietu. Nekā īpaša. Kotibe atcerējā savu mammu – viņa bija pilnīgi citāda, viņa bija sieviete. Ar smagām, apaļām krūtīm, ar dibenu, kas vienmēr piesaistīja vīriešu skatienus un gaitu, kas lika atskatīties pat sievietēm – slēptā apbrīnā vai neslēptā nicinājumā. Kotibe gribēja būt tāda pati, tikai ar vienu atšķirību – viņai nebūs bērnu un viņa tos nepametīs ar vienu mīļāko, pati aizbēgot ar citu. Kotibei, iedomājoties par Lu, sāpīgi iedūra vēdera lejasdaļā. Tas sapnis… Un meitene, kas šobrīd bija viņa gultā un mīlējās ar viņu! Kotibe sažņaudza rokas dūrītēs un novērsa skatienu no sava kailā atspulga. Viņa arī grib būt tāda. Tas bija viņas šīsvasaras lielais plāns – viņa arī kļūs par sievieti.
Vannasistabā Kotibe ilgi sukāja matus, cerot, ka tie, tāpat kā mātei, sāks skaisti spīdēt un lielos viļņos sagulsies pār pleciem. Diemžēl meitenes mati bija pārāk sprogaini, sukāšana tos padarīja pūkainus, un beigās Kotibe tos vienkārši savāca mezglā galvvidū. Viņa bija neglīta, un tur neko nevarēja padarīt. Pie durvīm kāds pieklauvēja, un Kotibe nenovaldīja nopūtu. No Lu draudzenītēm nekad nebija miera. Vai viņas nevarēja nomazgāties savās mājās? Lēnām pavēras durvis un tajās parādījās smalka, sasārtusi sejiņa. „Drīkst? Es aši,” sārtvaidze nočivināja un, nesagaidot atbildi, aizvēra aiz sevis durvis, un Kotibes skatienam pavērā meitenes kailums visā krāšņumā. Kailā viešņa bez kautrēšanās Kotibes klātbūtnē izmantoja labierīcības un, tāpat sēžot uz klozetpoda, uzsāka sarunu.
„Vai tu esi Lu audžumeita?” viņa sēžot jautāja, atspiedusi elkoņus pret ceļgaliem.
„Nē,” Kotibe atbildēja. Tā viņš stāstījā visām draudzenītēm. Patiesībā Lu bija tikai Kotibes aizbildnis.
„Ak tā? Man šķita, ka viņš teica, ka mājā bez viņa dzīvo tikai viņa audžumeita,” svešā brīnījās. Kotibe pārgrieza acis. Vai tiešām nepietika, ka viņas dabū to, ko gribēja Kotibe. Kāpēc vēl šīs bezjēdzīgās sarunas ar meitenēm, ko viņa satika tikai vienreiz un parasti – tieši vannasistabā?
„Lu ir mans aizbildnis. Mēs neesam radinieki, bet gan vēl daudz tuvāki. Viņš ir atbildīgs par mani.”
„Ahā,” meitene noteica un piecēlās kājās. Viņa taču pat nebija sapratusi, ko Kotibe mēģina viņai pateikt – Kotibe bija Lu vissvarīgākā, bet tādas kā viņa – tās nāca un gāja katru dienu citas.
„Es tad nu iešu. Vai brokastīm kaut kas atradīsies?” meitene atstāja Kotibi vienu, nesagaidot atbildi. Kotibe saviebās. Briesmīgs dienas sākums. Viņa ar skaudību domāja par svešās matiem – tie bija gari un blondi, lai arī krāsoti. Nevar ne salīdzināt ar Kotibes brūnajām pinkām. Bet augums… Jā, to Kotibe nevarēja saprast. Lai arī Lu veda mājās dažādas meitenes, neviena no tām nelīdzinājās Kotibes mātei. Šīs draudzenītes parasti bija tievas, mazām krūtīm, šauriem gurniem, reizēm pat bērnišķīgi kārnas. Retu reizi kādai no tām bija lielas krūtis vai apaļāka sēžamvieta, bet Kotibe jau zināja, ka tas parasti ir plastikas ķirurgu nopelns un tādas krūtis un dibeni Lu nepatika.
Bet kas tad viņām bija tāds, kā nebija Kotibei? Viņas augums nebija sliktāks kā šīm meitenēm, un prātā joprojām skanēja Lu vārdi par to, ka Kotibei vairāk jāēdot. Vai viņš gribētu, lai viņa vairāk līdzinās savai mātei? Bet kāpēc tad šīs meitenes it nemaz nebija viņai līdzīgas? Kotibe nopūtās. Vismaz vienu viņa par vīriešiem bija iemācījusies droši – ar viņiem nekad neko nevar saprast.
kotibe 