kotibe

Kotibe atvēra acis.

Aiz sienas kāds elsoja. Viņa aizvēra acis, pārvilka ar plaukstām par seju, un atvēra vēlreiz. Elsas nebija rimušās.

Meitene piecēlās sēdus un piespieda ausi sienai. Kaimiņistabas gultas čīkstoņa ritmiski harmonēja ar sievietes elsām un skaņu, kas veidojas, miesai sitoties pret miesu. Kotibe aizvēra acis un koncentrējās, pūloties atcerēties, par ko bija sapņojusi. Īsu brīdi īstenība bija saplūdusi ar sapni – viņa bija mīlējusies ar skaistu, tumšmatainu svešinieku. Ak, nē. Tas nemaz nebija svešinieks. Tas bija viņas aizbildnis, kurš šobrīd tepat aiz sienas nemaz nekautrējās jo skaļi kopoties. Kotibe ieritinājās dziļāk segās. Tas tomēr bija tikai sapnis – īstenībā viņa bija tikai septiņpadsmit gadus veca meitene, ar kuru neviens negribēja mīlēties. Kur nu. Viņa bija gandrīz vai neredzama. Tomēr ne kurla. Kotibe, klausoties notiekošajā aiz sienas, atcerējās sapņoto – sava aizbildņa stiprās rokas ieslīdam starp viņas kājām… Meitene pārbrauca ar plaukstu pār krūtīm un vēderu, gatavodamās doties zemāk, kad sienu satricināja divi spēcīgi gultas grūdieni un pēc brīža norima arī elsas. Kotibe nopūtās un izrāva roku no segapakšas. Laiks celties.

Viņam bija tumši mati, spēcīgas rokas un dzēlīgas acis. Viņš bija klišejisks skaistulis, vecumā ap 30 gadiem, daudz jaunāks par Kotibes māti un oficiāli iecelts par viņas aizbildni. Kotibe viņu gribēja kopš dienas, kad viņš pirmoreiz ienāca viņu mājās. „Kotibe, tas ir Lu, un viņš tagad dzīvos pie mums,” bija teikusi Kotibes māte. Kotibei bija tikko palikuši trīspadsmit gadi un sākušās pirmās mēnešreizes. Viņa bija vēlais ziediņš, māte ne reizi vien par to bija smējusies, un šķita, ka joprojām neuzskata savu meitu par sievieti vai sev līdzvērtīgu. Lu piemiedza Kotibei ar aci un vērtējoši pārlaida acis meitenes augumam. Kotibe nosarka un klusībā lādēja māti, kura visiem viņas krūšturiem bija izņēmusi stīpiņas, lai tās nespiestu meitenes jaunās krūtis. „Tev viņu vajadzētu kārtīgāk barot,” Lu teica un apķēra Kotibes mātes vidukli, kas kā smalka robežlīnija sadalīja divus kontinentus – mazu, tvirtu dibenu un smagas, apaļas krūtis. Drīz pēc tam viņi vairs daudz nedabūja parunāties, jo Lu un Kotibes māte bija aizņemti paši ar sevi, augas dienas pavadot guļamistabā vai arī puskaili guļot dārzā. Kotibe toties bija zaudējusi mieru visam savam atlikušajam pusaudzes mūžam – viņa bija neievērojama, neglīta un kārna. Zaudējusi tēvu un nekad tā pa īstam nebijusi tuva ar māti. Lu, kurš būtu varējis klūt viņas patēvs, kļuva par meitenes pirmo seksuālo fantāziju objektu.