kotibe

Kotibe atvēra acis.

Aiz sienas kāds elsoja. Viņa aizvēra acis, pārvilka ar plaukstām par seju, un atvēra vēlreiz. Elsas nebija rimušās.

Meitene piecēlās sēdus un piespieda ausi sienai. Kaimiņistabas gultas čīkstoņa ritmiski harmonēja ar sievietes elsām un skaņu, kas veidojas, miesai sitoties pret miesu. Kotibe aizvēra acis un koncentrējās, pūloties atcerēties, par ko bija sapņojusi. Īsu brīdi īstenība bija saplūdusi ar sapni – viņa bija mīlējusies ar skaistu, tumšmatainu svešinieku. Ak, nē. Tas nemaz nebija svešinieks. Tas bija viņas aizbildnis, kurš šobrīd tepat aiz sienas nemaz nekautrējās jo skaļi kopoties. Kotibe ieritinājās dziļāk segās. Tas tomēr bija tikai sapnis – īstenībā viņa bija tikai septiņpadsmit gadus veca meitene, ar kuru neviens negribēja mīlēties. Kur nu. Viņa bija gandrīz vai neredzama. Tomēr ne kurla. Kotibe, klausoties notiekošajā aiz sienas, atcerējās sapņoto – sava aizbildņa stiprās rokas ieslīdam starp viņas kājām… Meitene pārbrauca ar plaukstu pār krūtīm un vēderu, gatavodamās doties zemāk, kad sienu satricināja divi spēcīgi gultas grūdieni un pēc brīža norima arī elsas. Kotibe nopūtās un izrāva roku no segapakšas. Laiks celties.

Viņam bija tumši mati, spēcīgas rokas un dzēlīgas acis. Viņš bija klišejisks skaistulis, vecumā ap 30 gadiem, daudz jaunāks par Kotibes māti un oficiāli iecelts par viņas aizbildni. Kotibe viņu gribēja kopš dienas, kad viņš pirmoreiz ienāca viņu mājās. „Kotibe, tas ir Lu, un viņš tagad dzīvos pie mums,” bija teikusi Kotibes māte. Kotibei bija tikko palikuši trīspadsmit gadi un sākušās pirmās mēnešreizes. Viņa bija vēlais ziediņš, māte ne reizi vien par to bija smējusies, un šķita, ka joprojām neuzskata savu meitu par sievieti vai sev līdzvērtīgu. Lu piemiedza Kotibei ar aci un vērtējoši pārlaida acis meitenes augumam. Kotibe nosarka un klusībā lādēja māti, kura visiem viņas krūšturiem bija izņēmusi stīpiņas, lai tās nespiestu meitenes jaunās krūtis. „Tev viņu vajadzētu kārtīgāk barot,” Lu teica un apķēra Kotibes mātes vidukli, kas kā smalka robežlīnija sadalīja divus kontinentus – mazu, tvirtu dibenu un smagas, apaļas krūtis. Drīz pēc tam viņi vairs daudz nedabūja parunāties, jo Lu un Kotibes māte bija aizņemti paši ar sevi, augas dienas pavadot guļamistabā vai arī puskaili guļot dārzā. Kotibe toties bija zaudējusi mieru visam savam atlikušajam pusaudzes mūžam – viņa bija neievērojama, neglīta un kārna. Zaudējusi tēvu un nekad tā pa īstam nebijusi tuva ar māti. Lu, kurš būtu varējis klūt viņas patēvs, kļuva par meitenes pirmo seksuālo fantāziju objektu.

Kotibe nesarkst.

Kotibes vaigi ir sārti un brūni kā mežāboli. Arī acis apaļas un brūnas, arī tajās nav kautrības.

Brūni pirksti noslīd pār mazām krūtīm, apmīļojot brūnu vēderu. Kotibe ir mežābols – stingri, apaļi liekumi, samtaina miza, zem kuras sulīgs mīkstums. Kotibes pirksti ieslīd zem brūniem kaunuma matiņiem un apstājas. Viņa ir nenoplūkts ābols.

Kotibe samitrina pirksta galu mutē un ieslidina mazliet dziļāk kaunumā. Falanga jūt cieto matiņu sprogas, paver tās un siekalu slapjums saplūst ar lipīgo kaunuma sulu. Kotibe izpleš kājas un ar otru roka saspiež brūnos krūšgalus. Viņai nav, no kā kautrēties. Viņa atmet galvu dziļāk spilvenos un domā par kailiem augumiem – par tiem, ko redzējusi žurnālos vai kino, par tiem, kas ir izdomāti, un par tiem, kas īsti. Viņa domā par to, kā būtu, ja viens no viņiem tagad sēdētu uz viņas gultas malas un viņa roka būtu tur, kur tagad ir Kotibes pirkti. Viņš pavērtu viņas kaunuma lūpas un lēnām iestumtu starp tām savu rādītājpirkstu. Tas ir slapjš, Kotibe to ir nolaizījusi. Tas lēnām slīd dziļāk, līdz izjūt pretestību, un Kotibe nodreb. Viņas krūšgali saspringst un izslejas pret griestiem. Kotibe pasmaida un nočukst: “Kuš, kuš”. Viņš paklausīg aprimstas, brīdi pariņķo turpat, viņā iekšā, un tad izslīd ārā. Kotibe ir slapja, un viņš ar rādītājpirkstu aizvelk viņas mitrumu līdz nabai un atpakaļ, atkal iegrimstot cirtaino matiņu mežā. Kotibe grib, lai viņš turpina, un paceļ savu ķermeņa apakšdaļu augšup, ar abām rokām glāstīdama savas ciskas un izplesdama tās. Viņš ar vidējo un rādītājpirkstu atrod vietu, kur savienojas viņas mazās kaunuma lūpiņas, un uzspiež. Kotibe ievaidas un ar abām rokām ieķeras savās krūtīs. Viņai nav, no kā kautrēties.

Viņš uzspiež uz klitora, tad atkal atlaiž to. Viņš virpina to, saņēmis starp diviem pirkstiem, otras rokas rādītājpirksts pazūd Kotibes mitrumā. Kotibe grib vairāk, un viņš iestumj viņā divus pirkstus. Tie nekustās, tie vienkārši ir viņā, un Kotibe vaid. Viņš berzē viņas klitoru, līdz viņa vairs nevar izturēt, un atrauj viņa roku no sevis. Viņa iegrūž sevī divus pirkstus, ar otru roku turpina glāstīt sevi, tieši tā, kā patīk viņai. Pirksti berzē klitoru arvien ātrāk un ātrāk, meitenes kājstarpe ir slapja, viņa paceļ ķermeņa apakšdaļu augšup un iepleš kājas, cik plati vien var. Viņa zina, kā viņai patīk. Ātrāk un ātrāk berzējot klitoru, viņa ritmiski elso un kustina augšup lejup visu ķermeni.

Kad Kotilde noraustās un nodreb, un viņu pāršalc karstu tirpu vilnis, viņa vēl brīdi patur pirkstus sevī. Atslābst un atver acis. Viņa lēnām izvelk pirkstus no pulsējošā mitruma, iebāž mutē un nolaiza – viņa grib zināt, pēc kā viņa garšo.