kotibe

Kotibe apstājās tikai pie pagalma vārtiem. Mājā dega gaisma, logi bija vaļā un caur tiem līdz meitenei atplūda balsis. Lu ķircināja Sārtvaidzi. Kotibe klusi piegāja pie virtuves loga un vēroja, kā Lu uzceļ meiteni uz virtuves galda. Sārtvaidze apvija kājas ap Lu gurniem un ar pirkstgaliem braukāja pa viņa pēcpusi. Lu atbildēja ar strauju gurnu grūdienu un Sārtvaidze atgāzās atpakaļ. Lu uzrāva uz augšu meitenes svārkus un ieslidināja zem tiem roku. Kad Sārtvaidze sāka elsot, Kotibe sajuta pretīgumu. Lu ar vienu roku atraisīja bikšu siksnu, ar otru turpinādams darboties tā, ka Sārtvaidzes vaidi kļuva arvien skaļāki un ritmiskāki. Kotibei kļuva nelabi. Kad Lu nolaida uz leju bikses, meitene gribēja novērsties, taču viņa nevarēja. Skatiens bija piekalts starp Lu gurniem, kas ritmiski kustējās virs Sārtvaidzes, un sievietes pēdām, kas te dūrās Lu dibenā, te atrāvās no tā vienā ritmā ar elsošanu. Tikai kad Lu izdarīja pēdējo grūdienu un atlaida Sārtvaidzi, Kotibe novērsa skatienu. Tas bija pretīgi. Uz augšu nāc nelabums. Tad, kad viņa sapņoja par Lu, tas bija pavisam citādāk. Tas nenotika uz virtuves galda ar uz augšu uzrautiem svārkiem un ēdiena atliekām, kas mētājās visapkārt. Kad Sārtvaidze nokāpa no galda, viņa bija neglīta. Seja bija piesarkusi vēl sarkanāka, mati sajaukti un tajos ielipis kaut kas no ēdiena uz virtuves galda. Tomēr viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa par to ne mazākajā mērā neuztraucas. Nepūloties sakārtoties, viņa apvija rokas ap Lu kaklu un izteica vēlmi to atkārtot vēlreiz. –Iesim augšā uz guļamistabu? Es gribu vēl, – viņa teica.
Kad abi pazuda kāpnēs, Kotibe joprojām stāvēja aiz loga. Pat, ja kāds no abiem būtu viņu pamanījis, viņiem būtu vienalga. Šī doma uzdzina Kotibei skumjas.