kotibe

Kotibe izslējās taisni un norāva uz leju kleitu. Brīdi pēc tam, kad viņa bija beigusi, Kotibi parasti pārņēma neliels riebums pašai pret sevi un savām dzīvnieciskajām vēlmēm pēc seksuāla apmierinājuma. Meitene pacēla skatienu uz savu atspulgu. Tumšās acis spogulī dega, vaigi bija sārti. Kotibe atgrieza ūdenskrānu un noskaloja pirkstus, kaklu un seju. Viņa bija gatava doties.

Pilsēta bija aptuveni divdesmit minūšu gājiena attālumā un Kotibei nebija nekas pretī šo ceļa gabalu mērot kājām. Vakars bija silts, ceļš, kas veda no mājas uz centru, bija smilšains un kluss. Vietā, kur viņi dzīvoja, atradās tikai nedaudzas mājas, visai atstatus viena no otras, un Kotibe bija pilnīgi pārliecināta, ka ceļā nevienu nesastaps. Nosoļojosi aptuveni trešdaļu attāluma, Kotibi pārņēma šaubas. Ko viņa darīs pilsētā? Meitenes iedomas par to, kā viņa satiks Ēriku, varēja arī nepiepildīties, bet citu paziņu viņai nebija. Bet, no otras puses, vai tad tieši tas nebija tas, ko viņa bija gribējusi – atpūsties viena un izlikties par pavisam citu meiteni, ne tādu, kādu viņi pieraduši redzēt apkārtējie?

Vakars satumsa. Saule nolaidās meitenei aiz muguras, ceļa baltās smiltis spraucās Kotibes vaļējās vasaras kurpēs un sāka berzt kājas. Pakausī no jūras puses pūta silts vējš. Meitene noāva kurpes un soļoja pa ceļa vidu.

Kotibi iztrūcināja mašīnas signāltaure un riepu šņirkstoņa aiz muguras. Strauji paraujot stūri sāņus, tieši blakus meitenei ceļa malā apstājās auto un no vadītāja puses loga galvu izbāza jauns vīrietis.

-Čau, mazā. Pavest nevajag?- vīrietis smaidīja. Viņam varēja būt aptuveni tikpat gadu, cik Ērikam, varbūt viņi pat kādreiz bija bijuši klasesbiedri. Atvērās mašīnas aizmugurējās durvis un pa tām izlēca vēl viens puisis, aptuveni tikpat vecs. – Vajag, vajag! Kā tad!- viņš sauca un, atskanot vēl balsīm no auto, ierāva Kotibi sev blakus. Kotibes reakcija bija pārāk lēna un jau nākamajā brīdī viņa attapās, ka atrodas svešas automašīnas aizmugurējā sēdeklī kopā ar diviem puišiem sev blakus un vēl diviem – priekšā. Mašīna brauca tikai īsu brīdi, tad apstājās un šoferis izkāpa, lai ceļmalā pačurātu. Izskatījās, ka puiši tikai tagad ir pamanījuši Kotbes klātbūtni, un, līdz tam skaļi smiedamies un saruādamies savā starpā, pēkšņi ar acīm vai apēda meiteni. –Čau, maziņā. Kā Tevi sauc?- jautāja puisis, kura rokas bija sagrābušas un ieslodzījušas meiteni. –Mēs braucam uz klubu, brauksi ar mums? –

Kotibe pēkšņi sāka smieties. Vai viņi bija jocīgi? Puiši paši bija ievilkuši viņu mašīnā un tagad uzdeva tādus jautājumus? Kotibe aplūkoja visus četrus puišus. Dažas sejas šķita pazīstamas, viņi noteikti bija vietējie, varbūt tiešām Ērika klasesbiedri, tomēr meitene nepazina nevienu no viņiem. Varbūt šī bija zīme, norāde? Kāds bija viņai pasniedzis to izdevību, pēc kā viņa visvairāk bija kārojusi – vakaru ar jauniem cilvēkiem, kas nepazina viņu un ar kuriem kopā jautri pavadīt laiku.

-Jā, laižam! – Kotibe atsaucās. Puiši brīdi savā starpā neticīgi saskatījās un tad sāka smieties kopā ar Kotibi.

-Maziņā ir lieliska!- šoferis smējās. –Es zināju, ka ir vērts viņu savākt!

Mašīna atkal sāka rūkt un strauji virzīties uz priekšu pa smilšaino ceļu, pa atvērtajiem logiem raujot iekšā putekļu vērpetes. Kotibe aizrijās un sāka klepot. Blakussēdētājs ar roku uzsita viņai pa muguru. –Vecie, tiešām! Meitenei sausa rīkle un mēs viņai nepiedāvājam padzerties! Kungi, cik nepieklājīgi no mūsu puses!- Priekšējā pasažieru sēdeklī sēdošais pasniedza Kotibei baltu plastmasas glāzi, pilnu ar dzērienu. Kotibe nedomājot piešāva to pie lūpām un iedzēra pamatīgu malku. No sākuma tas patīkami izskaloja kaklu, bet pēc tam sāka nežēlīgi dedzināt. Meitene izspļāva svelošo saturu atpakaļ glāzē un sāka klepot vēl vairāk. Puiši sāka smieties vēl dārdošāk, blakussēdētājs atkal uzsita Kotibei pa muguru. –Nu, nu, mazā, tu tagad gribi, lai mēs dzeram no tās glāzes?- Kotibe uzmeta viņam niknu skatienu, bet puisis, lielīgi iepletis acis, vienā rāvienā iztukšoja glāzi. Starp pārējiem puišiem atskanēja ūjināšana un svilpieni. – Tev nemaz rīkli neapdedzināja, ko? –kāds ņirdza. Puisis, kurš tikko bija iztukšojis dzērienu, joprojām skatīdamies uz Kotibi, aplaizīja lūpas. – No mazulītes lūpām jebkas šķiet salds,- viņš nočukstēja un mašīnas pustumsā Kotibe juta, kā puiša roka slīd gar viņas kāju uz augšu zem jau tā īsās kleitas. Kotibe instinktīvi atrāvās, bet nebija jau, kur mukt.

-Klau, uzjauc mazajai kādu kokteili. Tīru tak’ nedzers, -šoferis, kurš, kā izskatījās,  vienīgais nedzēra pretīgo dzērienu, ierosināja. Puiši pasniedza Kotibei jaunu glāzi un meitene to aizdomīgi pielika pie lūpām. Smaržoja pēc apelsīnu sulas un garšoja tāpat, tikai mazliet rūgtāk. Dzert varēja.

Mājā valdīja neierasts klusums. Kotibe bija pieradusi, ka, pārrodoties mājās, šeit vienmēr skanēja balsis un trokšņi – parasti Lu izklaidējās ar meitenēm, tomēr šovakar viss bija tumšs un kluss. Kotibe iededza gaismu virtuvē un atvēra ledusskapi. Tukšs. Protams, Lu noteikti aizvedis sārtvaidzi vakariņās uz pilsētu, bet par Kotibi pavisam aizmirsis. Nekas, viņa bija paēdusi pie brāļiem, tomēr būtu bijis patīkami, ja par viņu kāds kaut reizi parūpētos pašas mājās tā, kā to vienmēr darīja pie kaimiņiem.
Kotibe apsēdās pie virtuves galda un sakrustoja rokas klēpī. Viņa nezināja, ko lai iesāk ar vakaru. Vai ar nākamo dienu. Un dienu pēc tam. Viņa vispār nezināja, ko lai dara.
Lu bija aizņemts ar savām padauzām, brāļi, lai arī labprāt izklaidēja Kotibi, tomēr nebija viņas ģimene, un meitene bieži jutās neērti, tik daudz laika pavadot pie viņiem. Bet mamma bija tik aizņemta pati ar sevi, ka nebija atradusi laiku kaut vienam telefona zvanam jau kopš pavasara.
Meiteni iztrūcināja balsis no kaimiņu mājas. Noklusa mašīnas motora rūkoņa un aizcirtās mājas ārdurvis – Ēriks atbraucis. Tā būtu gribējies tagad būt tur,pie viņiem, ar visiem kopā sēdēt pie vakariņu galda un smieties par kopējiem jokiem.
Velns ar visu, Kotibe uzmeta lūpu, it kā kāds varētu viņu redzēt un reaģēt uz viņas sejas izteiksmi. Varbūt šis vakars vēl nebija neglābjami sabojāts.
Kotibei vajadzēja doties uz pilsētu. Dzirdēt cilvēku balsis un smieklus un pašai smieties viņiem līdzi. Priecāties un nedomāt par to, kas notiek. Vispār – nedomāt. Tā, kā to šovakar darīja Lu, brāļi un visi citi. Meitene devās uz Lu guļamistabu. Viņa zināja, kur meklēt attiecīgu tērpu šim vakaram. Sārtvaidze, kā jau Kotibe bija zinājusi, bija atstājusi lielāko daļu savu mantu mētājamies uz istabas grīdas. Viena kleita, biksītes, krūšturis un vēl mitrs peldkostīms. Interesanti, ko viņa uzvilkusi, ejot vakariņās? Kotibe uzmeta acis drēbju skapim, kurā glabājās mammas drēbes. Durvis bija puspievērtas un vairāki pleciņi bija pavirši sagriezušies līdz tam kārtīgajā apģērbu rindā. Uz brīdi Kotibe sastinga. Kuce… Un Lu bija atļāvis? Meitene nopurinājās un apņēmīgi paņēma to, pēc kā bija nākusi – sārtvaidzes kleitu. Patiesībā tas bija tikai staipīgs auduma gabals melnā krāsā. Audums bija lēts un sintētisks, gar krūšu līniju vizuļoja pielīmēti spīdīgi akmentiņi. Kotibe pati nekad neko tādu nebūtu izvēlējusies, bet šim vakaram tērps bija tieši laikā – tas aicināja ballēties, nedomāt un nebūt pašai. Tieši tas, kas vajadzīgs!
Meitene aplūkoja sevi vannasistabas spogulī. Kleita bija bez lencēm, tāpēc viņa nebija uzvilkusi krūšturi, un caur plāno audumu izspiedās viņas krūšu galiņi. Rūpīgi nopētot sevi no aizmugures, meitene atbrīvojās no jebkādas apakšveļas. Viņa jutās kā ievīstīta audeklā, kas nevainojami piekļaujas katram viņas ķermeņa izliekumam, un viņa glāstot pārbrauca ar roku pār sevi. Krūtis-viduklis-gurni. Kotibe skatījās uz sevi spogulī. Diezin, ko teiktu Lu, ja viņu tagad redzētu? Meitene iedomājās, ka satiek viņu pilsētā, un pasmaidīja savam atspulgam. „Sveiks, Lu,” viņa teica. „Vai gribi pavakariņot ar mani kopā?” Viņš atbild „jā” un pienāk tuvāk. „Vai gribi mani?” viņa jautā, un viņš atkal atbild apstiprinoši.
Meitene ar rokām brauca pār augumu, iedomājoties, ka viņas rokas ir Lu pieskārieni. Krūtis-viduklis-gurni. Roka noslīdēja pār audumu un tad aiz tā. Kotibe uzrāva uz augšu kleitu. Tagad viņas spoguļattēls bija puskails. Kotibe atspiedās pret sienu iepretim spogulim un iztēlojās, ka ir šeit kopā ar Lu. Viņš ir aizvedis viņu vakariņās un tad mājās. Viņš ir šeit, nepacietīgs un grib viņu, nevar paciesties pat līdz gultai, grib viņu tepat un tagad… Kotibe ar labās rokas rādītājpirkstu apļoja ap kaunuma lūpiņām. Tik ļoti gribējās, lai tā būtu patiesībā, tik ļoti… Pirksti zināja, kas jādara. Atlika aizvērt acis un iedomāties Lu, lai viņa paliktu mitra. Ar otru roku saspiedusi krūti un cieto krūšgaliņu, meitene berzēja klitoru. Viņa ietupās ceļos un izplēta tos. Kaunuma lūpiņas pavērās un meitene uzmanīgi iestūma sevī pirkstu. Iekšā, ārā, iekšā, ārā… Kad viņa juta, ka drīz beigs, Kotibe sāka strauji berzēt mazo izcilnīti tieši tur, kur savienojās mazākās kaunuma lūpas. Gandrīz vai sāpīgi saspiedusi krūti, Kotibe turpināja apļot ar pirkstu sev starp kājām. Galvā skanēja Lu balss: „Es gribu tevi”.
Kad Kotibe beidza, visu ķermeni pārņēma viegla pulsācija. Viņa atvēra acis un skatījās uz sevi. Vai Lu viņa tagad patiktu?