kotibe

Nakti Kotibe pavadīja zvilnī pie baseina. Nakts bija silta, pagalmā dziedāja sienāži un ik pa laikam iedziedājās kāds naktsputns. Kotibe apsedzās ar saulē izkaltušu pelddvieli un centās aizmigt. Mājā gaisma neizdzisa visu nakti. Ik pa brīdim no logiem atplūda balsis, un tikai pret rītu iestājās klusums. Neviens ne reizi neiznāca dārzā palūkoties, kur ir meitene. Un kādēļ gan? Viņi noteikti bija pārāk aizņemti viens ar otru, lai iedomātos par Kotibi. Vai arī domāja, ka viņa ir pie brāļiem. Kotibei gribējās raudāt. Visticamāk, ka šobrīd par viņu nedomāja vispār neviens.

Bet Kotibe tonakt domāja daudz. Viņa domāja par Lu, par Sārtvaidzi, par Ēriku un Annu. Par brāļiem un viņu mammu. Par savējo. Viņa domāja par pagājušo nakti un svešajiem puišiem. Par Martinu un to, kas varbūt bija noticis. Tas neizraisīja Kotibē itin nekādas emocijas, viņai vienkārši būtu interesanti uzzināt, vai kaut kas tik tiešām ir bijis. Un, ja tā? Ko tad? Vai tas kaut ko mainītu? Kam? Viņai vai citiem? Kāda citiem gar TO daļa? Un viņai pašai? Vai viņai tas kaut ko nozīmētu, ja ir noticis ar kādu citu, ne Lu? Un ne ar Ēriku?

Reizēm Kotibe pati nezināja, ko grib. Viņa mīlēja Lu un dievināja Ēriku. Tas bija reizē vienādi un atšķirīgi. Viņa gribēja viņus abus, bet tajā pat laikā uzskatīja abus par savu vienīgo īsto ģimeni.

Kotibe sev neko nepārmeta. Viņa nevarēja. Kādēļ gan?

Viņai nebija tēva. Viņai nebija necik sakarīgas mātes. Tāpēc viņa zināja, ka viņa ir tiesīga dabūt visu pārējo, ko izdomās gribam. Un nejusties par to vainīga.

No rīta Kotibi uzmodināja Lu pieskāriens. Tas bija kā sapnī. Lu roka pieskārās meitenes plecam un maigi to saspieda. Kotibe pusmiegā smaidīja.

„Celies, mazā. Tu esi galīgi pārsalusi. Tu atnāci tikai pret rītu? Ko…” balsī skanēja pārmetums un bažas. „Kur tu atkal biji? Un ar ko?” tagad Kotibe dzirdēja arī dusmas.

„Un kur tu pats biji?” Kotibe atcirta. Lu veltīja Kotibei izbrīnītu skatienu. „Kā, kur? Mājās…”

„Un ar ko?” Kotibei gribējās mainīties lomām un no nopratinātās kļūt par nopratinātāju. Lu saprata uzreiz.

„Mazā…” viņš kļuva mīlīgāks, kā vienmēr pēc nakts ar kārtējo draudzenīti. „Nu, mazā. Tu apvainojies? Viņa te vairs nenāks, ja Tu negribēsi.”

Kotibe pasmaidīja. Protams, ka viņa negribēs. Protams, tas neliegs Lu šeit vest citas. Bet vismaz uz brīdi viņai gribējās justies tā, it kā viņai tiešām būtu vara pār Lu.

Kotibe īsti neatcerējās, cik daudz bija izdzērusi. Glāzi? Nē, noteikti vairāk. Divas? Dzēriens bija negaršīgs, arī slāpes meiteni nemocīja. Viņa pati nezināja, kāpēc dzēra. Droši vien tāpēc, ka tā darīja visi pārējie un roka pati cēla balto plastmasas glāzi pie lūpām.

Vieta, pie kuras beidzot apstājās automašīna, bija sveša. Mājā iekšā dārdēja skaļa un nesaprotama mūzika, visapkārt bļaustījās cilvēki. Puisis, kurš visu ceļu bija turējis roku uz Kotibes kājas, izrāva meiteni no mašīnas. Viņa atspiedās pret noputējušo braucamrīku un ieelpoja nakts gaisu. Griezās galva un bija nelabi. Kotibe elpoja lēnām un dziļi, aizvērusi acis. Viņa bija nogurusi un gribēja mājās. Pārējie jau bija iejukuši pūlī. Pēkšņi no nez kurienes uzradās puisis no automašīnas. –Nepazūdi, Tevi te apēdīs,-viņš smējās un, sagrābis Kotibi aiz rokas, vilka meiteni sev līdzi.

Iekšā bija smacīgi un skaļi. Kotibe nespēja ieraudzīt nevienu pazīstamu seju un viņa sāka šaubīties, vai patiešām atrodas klubā. Tā drīzāk izskatījās pēc kādas privātas ballītes, turklāt tā jau šķita pamatīgi iekarsusi. Kāds no automašīnā sastaptajiem puišiem diezgan atklāti skūpstījās ar divām meitenēm uzreiz, un tikai tad, kad viņas pavadonis viņu spēcīgi parāva aiz rokas, Kotibe apjauta, ka nepieklājīgi blenž uz viņiem. –Tu arī gribi pievienoties?- Kotibes draugs smējās. Meitene nosarka, un puisis aplika viņai roku ap pleciem. –Neraizējies, es Tevi nevienam šite neatdošu. Šovakar Tu esi mana. Ejam iedzert!

To, kas notika pēc tam, Kotibe atcerējās visai neskaidri. Viņi bija vēl dzēruši, svešais puisis visu vakaru bija turējies pie viņas rokas vai pleca, vai dibena. Apkārt bija daudz cilvēku, ik pa laikam parādījās kāds no mašīnā sastaptajiem puišiem, bet Kotibe neatcerējās, par ko viņi runāja vai ko darīja. Kotibe pati runāja maz, viņai nāca miegs un bija diezgan vienalga, kas notiek apkārt.

Vēlāk viņi visi bija gājuši peldēties uz baseinu mājas iekšpagalmā. Kotibei nebija peldkostīma un viņa sēdēja krēslā baseina malā. Kāds no puišiem centās meiteni ievilkt ūdenī, bet zaudēja interesi, jo viņa nemaz necīnījās pretī. Viņai tik ļoti nāca miegs. Ik pa brīdim kāds apšļakstināja viņu ar ūdeni. Tas bija tik patīkami un atvēsinoši, ka Kotibe, daudz neprātojot, novilka kleitu un ienira ūdenī. Zem ūdens galva mazliet apskaidrojās un pierima dunoņa deniņos. Viņai jābeidz dzert, ko gan par to teiktu Lu, ja redzētu…

Kotibe iznira no ūdens un sapurināja galvu. Viņa jutās jau daudz labāk, lai arī domas joprojām mazliet miglojās un viss apkārt notiekošais šķita nereāls. Droši vien ir īstais brīdis doties mājās. Pēkšņi kāds no aizmugures sagrāba Kotibes plecus un pagrieza pret sevi. –Ohoo, – kāds noelsās. Tas bija meitenes vakara pavadonis. –Smuka un arī drosmīga… – svešais blenza uz meitenes kailajām krūtīm, kas, piebriedušas no vēsā nakts gaisa, viļņojās tumšajā ūdenī. –Velns,-Kotibe piesarka un centās aizklāt kailās krūtis ar rokām. Kā gan viņa nebija padomājusi, ka zem lētās sārtvaidzes kleitas apakšā nav itin nekā. Svešais tikmēr pārmeta Kotibi pār plecu un veikli izkāpa no baseina. –Mazā, mēs laižam dzīvē!- viņš sauca un, apkārtējo rēcieniem skanot, aiznesa Kotibi uz mājas pusi. Kotibe ļāva slapjajiem matiem pārslīgt pāri piesārtušajai sejai, kamēr visi, kas atradās ballītē, varēja aplūkot viņas kailo sēžamvietu. Patiesībā Kotibe pat nezināja, vai viņai ir kauns vai drīzāk – jautri?