kotibe

mazās Kotibes lielie piedzīvojumi

Month: janvāris, 2013

29 janvārī, 2013

Rīts

Kad Kotibe atvēra acis, pirmais, ko viņa sajuta, bija nežēlīga pulsācija. Tā sākās deniņos, aizslīdēja pa tiem uz augšu, aptvēra pieri un tad acis, neļaujot tās atvērt. Kotibe skaļi ievaidējās un aizmiedza sāpošos redzokļus. Gaisma spiedās caur plakstiņiem un mēģināja ieurbties smadzenēs, kurās joprojām skaļi pulsēja un dunēja vakardienas mūzika. Meitene atslābināja saraukto pieri un tad apjauta, ka dunēšana nenāk no ārpuses, tā bija viņā iekšā. Bija vēls pusdienlaiks, saule spīdēja caur neaizklātajiem logiem un ārpus viņas sāpošās galvas valdīja pilnīgs klusums. Kur viņa atradās?

Kotibe mēģināja uzslieties sēdus, lai palūkotos apkārt, bet galva iesmeldzās tik sāpīgi, ka viņa tikai novaidējās un atkrita atpakaļ. Iečīkstējās durvis un kāds nostājās līdzās gultai. Kotibe lēnām pagrieza galvu uz ienācēja pusi, vienlaikus mēģinādama sagrābstīt segu, ko pārvilkt sev pāri – pēkšņi viņa bija atcerējusies, ka ir kaila.

-Es Tevi apģērbu,- teica balss. Tā šķita pazīstama.

-Ērik? – Kotibe izbrīnīta atvēra acis, bet uzreiz tās atkal samiedza un, sāpīgi iekunkstoties, ieraka galvu dziļāk spilvenā. –Man ir tik slikti,- viņa vaidēja un paslēpās zem segas. Tā smaržoja pazīstami. Viņa bija pie brāļiem, Ērika istabā, gulēja zem viņa segas un bija ieģērbta viņa t-kreklā. Tas bija viss, ko Kotibe apjauta, pārējais – vakardiena, tas, kā viņa šeit nokļuvusi vai kāpēc viņai līdzās stāv Ēriks, vēl kavējās kaut kur alkohola izmocītajās smadzenēs. Meitenei šķita, ka dzird Ēriku smejamies, bet tas nevarēja būt tiesa. Viņš noteikti ir šausmīgi dusmīgs, un Kotibei bija kauns. Kā lai vispār jebkad izlien ārā no segapakšas? Vai viņa var iet mājās ar to uz galvas?…

-Ko, paklausies. Mums jāparunā. Kas vakarnakt īsti notika? Ko Tu darīji kopā ar Martinu? Viņš tiešām ir pēdējais ķēms, un, ja viņš Tev kaut pirkstu piedūra…- Ērika balsī skanēja raizes.

-Nē!- Kotibe šausmās ieplēta acis. Tas drīzāk bija baiļu pilns sauciens sev pašai, nekā atbilde Ērikam. Kotibe pabāza galvu no segapakšas. –Nekas nenotika, es viņus satiku pa ceļam un mēs mazliet izklaidējāmies. Tas arī viss,- Kotibe piespieda sevi pasmaidīt, lai gan galva burtiski plīsa pušu un viņai bija nelabi.

Ēriks apsēdās uz gultas malas un tēvišķi paskatījās uz meiteni. –Klausies, mazā. Man Tevis pietrūka, kamēr biju prom. Bo un Sojers teica, ka Tu esot kļuvusi pieaugušāka, bet es nudien nebiju domājis, ka satiksimies šādos apstākļos.  Zini, Tev paveicās, ka es tur vakarnakt biju. Anna gribēja iepazīties ar maniem draugiem, un mēs tikai uz brīdi tur iegriezāmies. – Kotibe nespēja novaldīt nopūtu – Anna, protams. Kā gan citādi – viņa bija aizmirsusi par Ērika draudzeni. Tagad, līdzās vienam pazemojumam, nāca arī šis. Vai varēja būt vēl ļaunāk?

-Tu vispār atceries, kā mēs satikāmies?- Ēriks piesardzīgi jautāja, redzēdams sāpīgo izteiksmi Kotibes sejā. Meitene novērsa acis. Bija kauns atzīties, ka neatceras itin neko. Un viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka vakarnakt nekas ļauns nav noticis. Ja Martins, kā teica Ēriks, tiešām bija tāds nelietis, tad… Kas to lai zina.

-Es laikam gribu vēl mazliet pagulēt, labi?- viņa čukstus lūdza. Ēriks pasmaidīja un uzvilka segu līdz meitenes zodam. –Protams, mazā. Mēs ar Annu pagatavosim kaut ko pusdienām, abi mazie ir kaut kur prom. Izgulies, cik ilgi vien vēlies. Lu zina, ka Tu esi pie mums.-

Kotibe atkal nopūtās un ierakās dziļāk zem segas. Vēl arī Lu. Vai tiešām nepatikšanas vēl tikai sāksies?

Komentēt
24 janvārī, 2013

***

Kotibe īsti neatcerējās, cik daudz bija izdzērusi. Glāzi? Nē, noteikti vairāk. Divas? Dzēriens bija negaršīgs, arī slāpes meiteni nemocīja. Viņa pati nezināja, kāpēc dzēra. Droši vien tāpēc, ka tā darīja visi pārējie un roka pati cēla balto plastmasas glāzi pie lūpām.

Vieta, pie kuras beidzot apstājās automašīna, bija sveša. Mājā iekšā dārdēja skaļa un nesaprotama mūzika, visapkārt bļaustījās cilvēki. Puisis, kurš visu ceļu bija turējis roku uz Kotibes kājas, izrāva meiteni no mašīnas. Viņa atspiedās pret noputējušo braucamrīku un ieelpoja nakts gaisu. Griezās galva un bija nelabi. Kotibe elpoja lēnām un dziļi, aizvērusi acis. Viņa bija nogurusi un gribēja mājās. Pārējie jau bija iejukuši pūlī. Pēkšņi no nez kurienes uzradās puisis no automašīnas. –Nepazūdi, Tevi te apēdīs,-viņš smējās un, sagrābis Kotibi aiz rokas, vilka meiteni sev līdzi.

Iekšā bija smacīgi un skaļi. Kotibe nespēja ieraudzīt nevienu pazīstamu seju un viņa sāka šaubīties, vai patiešām atrodas klubā. Tā drīzāk izskatījās pēc kādas privātas ballītes, turklāt tā jau šķita pamatīgi iekarsusi. Kāds no automašīnā sastaptajiem puišiem diezgan atklāti skūpstījās ar divām meitenēm uzreiz, un tikai tad, kad viņas pavadonis viņu spēcīgi parāva aiz rokas, Kotibe apjauta, ka nepieklājīgi blenž uz viņiem. –Tu arī gribi pievienoties?- Kotibes draugs smējās. Meitene nosarka, un puisis aplika viņai roku ap pleciem. –Neraizējies, es Tevi nevienam šite neatdošu. Šovakar Tu esi mana. Ejam iedzert!

To, kas notika pēc tam, Kotibe atcerējās visai neskaidri. Viņi bija vēl dzēruši, svešais puisis visu vakaru bija turējies pie viņas rokas vai pleca, vai dibena. Apkārt bija daudz cilvēku, ik pa laikam parādījās kāds no mašīnā sastaptajiem puišiem, bet Kotibe neatcerējās, par ko viņi runāja vai ko darīja. Kotibe pati runāja maz, viņai nāca miegs un bija diezgan vienalga, kas notiek apkārt.

Vēlāk viņi visi bija gājuši peldēties uz baseinu mājas iekšpagalmā. Kotibei nebija peldkostīma un viņa sēdēja krēslā baseina malā. Kāds no puišiem centās meiteni ievilkt ūdenī, bet zaudēja interesi, jo viņa nemaz necīnījās pretī. Viņai tik ļoti nāca miegs. Ik pa brīdim kāds apšļakstināja viņu ar ūdeni. Tas bija tik patīkami un atvēsinoši, ka Kotibe, daudz neprātojot, novilka kleitu un ienira ūdenī. Zem ūdens galva mazliet apskaidrojās un pierima dunoņa deniņos. Viņai jābeidz dzert, ko gan par to teiktu Lu, ja redzētu…

Kotibe iznira no ūdens un sapurināja galvu. Viņa jutās jau daudz labāk, lai arī domas joprojām mazliet miglojās un viss apkārt notiekošais šķita nereāls. Droši vien ir īstais brīdis doties mājās. Pēkšņi kāds no aizmugures sagrāba Kotibes plecus un pagrieza pret sevi. –Ohoo, – kāds noelsās. Tas bija meitenes vakara pavadonis. –Smuka un arī drosmīga… – svešais blenza uz meitenes kailajām krūtīm, kas, piebriedušas no vēsā nakts gaisa, viļņojās tumšajā ūdenī. –Velns,-Kotibe piesarka un centās aizklāt kailās krūtis ar rokām. Kā gan viņa nebija padomājusi, ka zem lētās sārtvaidzes kleitas apakšā nav itin nekā. Svešais tikmēr pārmeta Kotibi pār plecu un veikli izkāpa no baseina. –Mazā, mēs laižam dzīvē!- viņš sauca un, apkārtējo rēcieniem skanot, aiznesa Kotibi uz mājas pusi. Kotibe ļāva slapjajiem matiem pārslīgt pāri piesārtušajai sejai, kamēr visi, kas atradās ballītē, varēja aplūkot viņas kailo sēžamvietu. Patiesībā Kotibe pat nezināja, vai viņai ir kauns vai drīzāk – jautri?

 

 

 

Komentēt