Sapnis

Par spīti nežēlīgajām sāpēm deniņos un jocīgajai sajūtai kuņģī, Kotibei izdevās atkal iemigt. Miegs bija saraustīts un neļāva atpūsties. Aiz sienas bija dzirdama trauku šķindoņa, bet doma par ēdienu tikai uzdzina vēl lielāku nelabumu. Kotibe ievaidējās un ierakās dziļāk zem segas. Kad meitenei atkal izdevās iegrimt nemierīgā miegā, viņa redzēja sapni. Svešais puisis no mašīnas – Martins – bija pārliecies pāri Kotibes augumam. Viņa bija viscaur slapja un noguldīta gultā, izmirkušajam palagam līpot pie kailās ādas. Martins slidināja savas rokas pār Kotibes augumu. Tās radīja patīkamas tirpas, pieskaroties viņas potītēm, ceļgaliem, gurniem, vēderam un krūtīm. Kotibei nebija kauns, viņa nedomāja, vispār. Martina rokas apstājās pie meitenes krūtīm. Tās aptvēra mīkstos apaļumus, tad spēcīgi, gandrīz sāpīgi saspieda tās un tad Martina mute pieplaka cietajiem krūšgaliem. Kotibe iesmējās, tas kutēja. Martins atrāva galvu un ieskatījās Kotibes acīs. Kotibe turpināja smieties, neviens vēl nekad nebija tā darījis ar viņu, tas kutēja, bet bija patīkami. Martins iespieda galvu Kotibes plecā un meitene juta viņa elpu uz savas ādas. Puiša slapjie mati atstāja uz tās slapjas sliedītes, un meitene juta, kā arī pati paliek slapja – visur. Pēkšņi viņai šķita, ka viss notiek kā sirreālā filmā, kurā visas krāsas ir košākas un sajūtas – asākas, tajā pašā laikā būdamas nesaistītas ar realitāti. Kotibe juta Martina elpu un viņa lūpas uz sava kakla, viņa rokas, kas joprojām bija saspiedušas viņas krūtis, viņa gurnus uz savējiem, viņa…

Kotibe atvēra acis. Vai tas tiešām bija bijis tikai sapnis?