kotibe

Pie brokastu galda Kotibes garastāvoklis bija neglābjami sabojāts. Lu nemitīgi čubinājās ap sārtvaidzi, pilnībā ignorējot Kotibi. Sārtvaidze, ietinusies vienā no Kotibes mammas rītakleitām, dīdījās Lu klēpī, nemitīgi jūsmojot par viņa kailo vēderu un krūtīm. Lu augums bija saulē iededzis un spēcīgs. „Ak, jūs abi esat kā divi mazi nēģerēni! Tik brūni!” sārtvaidze dūdoja, ar plaukstām braukādama pār Lu torsu. Kotibe saviebās. Ja Lu nebūtu uzvilcis pidžamas bikses, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka viņa vīrišķie orgāni darbībā tiktu nodemonstrēti tieši viņas acu priekšā. Bet varbūt tas nemaz nebūtu tik slikti…

„Kotibe?” meiteni iztraucēja Lu balss, un piena glāze izlija Kotibes klēpī. Viņa strauji piesarka un klusībā nolamājās. „Mēs iesim parādīt Evai, kā tas brūnums dabūjams, tu nāksi?” Lu jautāja, skatoties uz sārtvaidzi, kurai tikko tika iedots vārds. Kotibe sašļuka vēl vairāk – viņa bija cerējusi, ka blondā pēc brokastīm dosies prom un viņa varēs pavadīt dienu divatā ar Lu – varbūt doties uz pilsētu vai pasauļoties jūrmalā. To, protams, varēja darīt arī tepat mājas pagalmā, bet Kotibei patika atrasties cilvekos kopā ar Lu, tādās reizēs viņa iztēlojās, ka viņi ir pāris, un svešinieki taču nezināja, ka tā patiesībā nemaz nav.

„Nē, es iešu pārģērbties un palasīt grāmatu,” Kotibe novilka un piecēlās no galda.

„Es taču teicu, ka viņas tētis ir bijis čigāns. Viņai nemaz nevajag gulēt saulē, lai būtu tik brūna!” sārtvaidze Kotibei aiz muguras spurdza un sāka smieties, kad Lu viņu sakutināja. Kotibei uznāca dusmas. Nekas viņā nebija labs, pat ādas krāsa ne.

Pārvilkusi sausu kleitu, Kotibe pa istabas logu vēroju Lu un Evu dārzā. Lu brūnā āda mirdzēja saulē, kad viņš gulēja, izstiepies blakus baseinam, bet sārtvaidze, spiegdama un sēdēdama uz tā malas, šļakstināja Lu virsū ūdeni. Vīrietis tēlotās dusmās pielēca kājās un, sagrābis Evu aiz vidukļa, novilka sev blakus. Abi sāka kaislīgi skūpstīties un Kotibe atcerējās no rīta dzirdētās elsas. Ar Kotibi Lu nekad nebija tā draiskojies, viņš vienmēr centās būt vai nu tēvišķi nopietns vai arī pilnīgi nepievērsa viņai uzmanību. Reizēm šķita, ka viņš īsti nezin, kā runāt ar meiteni un par ko viņu uzskatīt – pameitu, mazo māsu vai varbūt draudzeni? Kotibe jau atkal nopūtās un novērsās no abiem puskailajiem augumiem, kas vāļājās zālē. Ja vien viņš ļautu viņai parādīt, ko viņa patiešām grib! Bet Lu spītīgi ignorēja jebkurus Kotibes mājienus.

Īsu brīdi Kotibe stāvēja istabas vidū, nezinādama, ko iesākt. Sārtvaidze bija izjaukusi viņas plānus, un no vairs Kotibei nebija ideju, kā pavadīt dienu. Klasesbiedrenes viņa negribēja satikt, un arī nosaukt par īstu draudzeni nevienu no viņām nevarēja. Vairākas reizes skolā tās bija ņirgājušās par Kotibes māti un Lu, pat vairāki skolotāji neieredzēja Kotibi, jo uzskatīja, ka viņa nāk no nelabvēlīgas un netiklas ģimenes. Vienīgais, kas glāba Kotibes stāvokli, bija nauda. Lu teica, ka nauda var nopirkt visu, un Kotibei atlika piekrist. Viņa zināja, ka, ja gribētu, varētu pavadīt visu vasaru, zvilnot pie baseina kopā ar meitenēm no skolas, bet viņa negribēja. Tās vairākkārt bija Kotibi aiz muguras apsaukājušas par lepnu un iedomīgu, bet Kotibei bija vienalga. Labāk tā, nekā skatīties, kā klasesbiedrenes koķetē ar Lu un lišķīgi sauc viņu par „Kotibes tēti”. Kotibe vispār neieredzēja sievietes. Tās nodeva un aprunāja, glaimoja, ja gribēja kaut ko panākt pēc sava prāta, un kopumā bija diezgan garlaicīgas. Viņa bija pārliecināta, ka būtu daudz laimīgāka, ja viņas skolā mācītos arī puiši. Varbūt ar tiem izdotos nodibināt labākas attiecības? Tā, kā ar zēniem no kaimiņu mājas. Viņi bija trīs, vecākais – Ēriks, kurš mācījās juridiskajā augstskolā un bija mājās tikai brīvlaikos; Kotibes vienaudzis Sojers un jaunākais Bo. Kotibe bija jo īpaši pieķērusies Bo, viņš bija sešpadsmit gadus vecs un patiešām mīļš. Reizēm Kotibe gribēja, lai arī viņai būtu brālis vai māsa. Lai gan viņa nespēja iedomāties, kāpēc māte būtu gribējusi vēl vienu bērnu, ja reiz bija pametusi jau viņu.

Kamēr Lu un sārtvaidze turpināja mīlināties pagalmā, Kotibe, censdamās nepievērst abiem uzmanību, devās ciemos pie Bo un Sojera.

„Uz kurieni tu?” Lu sauca nopakaļ, ar grūtībām atraudams galvu no sārtvaidzes krūtīm vai vismaz vietas, kur tām vajadzētu būt.

„Ciemos, kur vienmēr, tepat,” Kotibe nomurmināja, steigdamās abiem garām. Kāja aizmetās aiz Evas bikini augšiņas, kas norauta mētājās zālienā, un meitene gandrīz paklupa. „Velns,” viņa klusībā nolamājās un juta, kā piesarkst.

„Kotibei ir draudziņš?” sārtvaidze ķiķināja un Kotibe gandrīz skriešus izmetās no pagalma. Pretīgi! Viņa cerēja, ka Lu nedomā tāpat, kā dumjā Eva. Brāļi bija viņas draugi. Vienīgie! Kā viņa drīkst tik riebīgi domāt par viņiem?