kotibe

Kad Kotibe atvēra acis otrreiz, bija jau tumšs. Viņa istabā bija viena, bet no blakustelpas šurp plūda brāļu balsis. Sojers un Bo sasaucās, spēlējot videospēles. –Idiots!- Bo iekliedzās, -tas bija mans šāviens! – Kotibe iesmējās. Viņa atkal jutās labi, un pazīstamās balsis un smaržas lika justies pavisam mājīgi. Šai domai sekoja nopūta – viņa taču nebija savās mājās… Tur noteikti bija Lu ar Sārtvaidzi, aizņemti paši ar sevi. Tomēr mūžīgi te palikt nevarēja. Meitene piecēlās un brīdi ar acīm meklēja savas drēbes, bet tad atcerējās, ka tās noteikti ir palikušas kaut kur vakardienā. Ja vien drēbes varētu aizmirst tikpat vienkārši kā sliktas atmiņas.
Kotibe pavēra Ērika istabas durvis un, nogaidot brīdi, kad Bo raidīja veselu virkni skaļu šāvienu televīzora ekrānam, klusi aizslīdēja līdz ārdurvīm. Pagalms bija kluss, tikai zālē dziedāja sienāži.
-Ko! – kāds sagrāba meitenes plecu un viņa iekliedzās.
-Nebaidies, dumjā, tas esmu tikai es, – Sojers tumsā nozibināja zobus un pasmaidīja. –Neaizej vēl, pastaigāsimies.
Kotibe jutās pavisam neomulīgi. Viņai bija kauns no puiša, kurš, lai arī bija gluži kā viņas mazais brālis, tomēr noteikti nebūtu priecīgs, ja zinātu visu, kas vakarnakt noticis.
-Tu nogulēji visu dienu, Ēriks teica, ka Tev esot bijis pavisam sūdīgi. Zini, man arī tā ir bijis. Mamma bija traki dusmīga, un Tev tiešām ir paveicies, ka viņa ir darbā, – Sojers smējās, saņēmis Kotibi aiz rokas un vesdams uz jūras pusi. – Paiesimies mazliet. Varbūt ejam nopeldēties? Paliks vieglāk.
Kotibe klusējot māja ar galvu. Ēriks bija bijis pietiekami pieklājīgs – kā vienmēr – lai mazajiem nestāstītu neko lieku.
-Ko, kā Tev šķiet…- Sojers turpināja čalot, nemaz nepamanot, ka meitene pat necenšas iesaistīties viņa monologā. –Kā Tev šķiet, mēs varētu nākamreiz kopā braukt uz kādu ballīti?
Kotibe iespurdzās. Ne jau uz tādu ballīti, no kuras viņa mājās pārrodas kaila un neko neatceroties!
-Protams,- viņa skaļi teica, – mēs noteikti tā darīsim.
-Ko, – Sojers turpināja,- es Tev patīku?
-Protams, -Kotibe atbildēja. –Es Tevi mīlu. Mēs taču esam asinsbrāļi, atceries? – Viņa saņēma Sojera plaukstu un paberzēja vietu, kur abi kādreiz bērnībā bija veikuši dūrienus ar adatām, lai ar asinīm apliecinātu savas draudzības mūžību.
-Nē, ne jau tā,- Sojers izrāva plaukstu. –Es domāju – pa īstam.
Kotibe tumsā centās ieskatīties puiša acīs. –Kā tas ir – pa īstam? Vai tad mūsu draudzība nav īsta?
Tagad Sojers saņēma meitenes plaukstu un cieši to saspieda savās rokās, Kotibe juta, ka tās nedaudz trīc.
-Pa īstam – kā vīrietis, es Tev patīku? Saproti, mēs jau esam gandrīz pieauguši, un Tu man vienmēr esi patikusi, kādreiz tikai kā draugs, bet tagad taču mēs vairs neesam bērni, es domāju, mēs jūtam viens pret otru vienu un to pašu, tas taču ir tikai dabiski, mēs esam izauguši kopā un tagad starp mums var būt arī kaut kas vairāk, viss, ko mēs gribēsim, vai ne? – Sojers ruāja tik ātri, ka Kotibe pat necentās viņu pārtraukt. Brīdi viņa stāvēja klusējot. –No kurienes Tev tādas domas galvā, Sojer? Tu mani nes cauri?
-Kotibe, es Tevi nevienam citam neatdošu,-Sojers stingri noteica un vēl ciešāk saspieda viņas roku. Kotibe automātiski to izrāva un atkāpās soli atpakaļ. –Kas Tev lēcies? Kuram Tu taisies mani neatdot? Tiem čaļiem vakardien? Mani nevajag sargāt kā mazuu bērnu. Pareizi teici – mēs esam jau pieauguši, un es pati varu izlemt, ar ko man būt kopā un ar ko ne. Liecies mierā un neuzdod vairs tik stulbus jautājumus. Mēs esam brāļi, saproti? Tu un es, un Bo. Nepaliec stulbs,- Kotibe bija patiešām sadusmojusies. Kas Sojeram prātā? Vai arī viņš domā, ka vakarnakt bija patiešām kaut kas noticis?
-Ja Tu domā, ka es ar Tevi gulēšu, tad ej dillēs! Es neesmu tāda! – Kotibe dusmās izkliedza un skriešus metās uz māju pusi. Tagad viņas mājas atkal bija pie Lu – to viņa zināja pavisam skaidri.