***

Mājā valdīja neierasts klusums. Kotibe bija pieradusi, ka, pārrodoties mājās, šeit vienmēr skanēja balsis un trokšņi – parasti Lu izklaidējās ar meitenēm, tomēr šovakar viss bija tumšs un kluss. Kotibe iededza gaismu virtuvē un atvēra ledusskapi. Tukšs. Protams, Lu noteikti aizvedis sārtvaidzi vakariņās uz pilsētu, bet par Kotibi pavisam aizmirsis. Nekas, viņa bija paēdusi pie brāļiem, tomēr būtu bijis patīkami, ja par viņu kāds kaut reizi parūpētos pašas mājās tā, kā to vienmēr darīja pie kaimiņiem.
Kotibe apsēdās pie virtuves galda un sakrustoja rokas klēpī. Viņa nezināja, ko lai iesāk ar vakaru. Vai ar nākamo dienu. Un dienu pēc tam. Viņa vispār nezināja, ko lai dara.
Lu bija aizņemts ar savām padauzām, brāļi, lai arī labprāt izklaidēja Kotibi, tomēr nebija viņas ģimene, un meitene bieži jutās neērti, tik daudz laika pavadot pie viņiem. Bet mamma bija tik aizņemta pati ar sevi, ka nebija atradusi laiku kaut vienam telefona zvanam jau kopš pavasara.
Meiteni iztrūcināja balsis no kaimiņu mājas. Noklusa mašīnas motora rūkoņa un aizcirtās mājas ārdurvis – Ēriks atbraucis. Tā būtu gribējies tagad būt tur,pie viņiem, ar visiem kopā sēdēt pie vakariņu galda un smieties par kopējiem jokiem.
Velns ar visu, Kotibe uzmeta lūpu, it kā kāds varētu viņu redzēt un reaģēt uz viņas sejas izteiksmi. Varbūt šis vakars vēl nebija neglābjami sabojāts.
Kotibei vajadzēja doties uz pilsētu. Dzirdēt cilvēku balsis un smieklus un pašai smieties viņiem līdzi. Priecāties un nedomāt par to, kas notiek. Vispār – nedomāt. Tā, kā to šovakar darīja Lu, brāļi un visi citi. Meitene devās uz Lu guļamistabu. Viņa zināja, kur meklēt attiecīgu tērpu šim vakaram. Sārtvaidze, kā jau Kotibe bija zinājusi, bija atstājusi lielāko daļu savu mantu mētājamies uz istabas grīdas. Viena kleita, biksītes, krūšturis un vēl mitrs peldkostīms. Interesanti, ko viņa uzvilkusi, ejot vakariņās? Kotibe uzmeta acis drēbju skapim, kurā glabājās mammas drēbes. Durvis bija puspievērtas un vairāki pleciņi bija pavirši sagriezušies līdz tam kārtīgajā apģērbu rindā. Uz brīdi Kotibe sastinga. Kuce… Un Lu bija atļāvis? Meitene nopurinājās un apņēmīgi paņēma to, pēc kā bija nākusi – sārtvaidzes kleitu. Patiesībā tas bija tikai staipīgs auduma gabals melnā krāsā. Audums bija lēts un sintētisks, gar krūšu līniju vizuļoja pielīmēti spīdīgi akmentiņi. Kotibe pati nekad neko tādu nebūtu izvēlējusies, bet šim vakaram tērps bija tieši laikā – tas aicināja ballēties, nedomāt un nebūt pašai. Tieši tas, kas vajadzīgs!
Meitene aplūkoja sevi vannasistabas spogulī. Kleita bija bez lencēm, tāpēc viņa nebija uzvilkusi krūšturi, un caur plāno audumu izspiedās viņas krūšu galiņi. Rūpīgi nopētot sevi no aizmugures, meitene atbrīvojās no jebkādas apakšveļas. Viņa jutās kā ievīstīta audeklā, kas nevainojami piekļaujas katram viņas ķermeņa izliekumam, un viņa glāstot pārbrauca ar roku pār sevi. Krūtis-viduklis-gurni. Kotibe skatījās uz sevi spogulī. Diezin, ko teiktu Lu, ja viņu tagad redzētu? Meitene iedomājās, ka satiek viņu pilsētā, un pasmaidīja savam atspulgam. „Sveiks, Lu,” viņa teica. „Vai gribi pavakariņot ar mani kopā?” Viņš atbild „jā” un pienāk tuvāk. „Vai gribi mani?” viņa jautā, un viņš atkal atbild apstiprinoši.
Meitene ar rokām brauca pār augumu, iedomājoties, ka viņas rokas ir Lu pieskārieni. Krūtis-viduklis-gurni. Roka noslīdēja pār audumu un tad aiz tā. Kotibe uzrāva uz augšu kleitu. Tagad viņas spoguļattēls bija puskails. Kotibe atspiedās pret sienu iepretim spogulim un iztēlojās, ka ir šeit kopā ar Lu. Viņš ir aizvedis viņu vakariņās un tad mājās. Viņš ir šeit, nepacietīgs un grib viņu, nevar paciesties pat līdz gultai, grib viņu tepat un tagad… Kotibe ar labās rokas rādītājpirkstu apļoja ap kaunuma lūpiņām. Tik ļoti gribējās, lai tā būtu patiesībā, tik ļoti… Pirksti zināja, kas jādara. Atlika aizvērt acis un iedomāties Lu, lai viņa paliktu mitra. Ar otru roku saspiedusi krūti un cieto krūšgaliņu, meitene berzēja klitoru. Viņa ietupās ceļos un izplēta tos. Kaunuma lūpiņas pavērās un meitene uzmanīgi iestūma sevī pirkstu. Iekšā, ārā, iekšā, ārā… Kad viņa juta, ka drīz beigs, Kotibe sāka strauji berzēt mazo izcilnīti tieši tur, kur savienojās mazākās kaunuma lūpas. Gandrīz vai sāpīgi saspiedusi krūti, Kotibe turpināja apļot ar pirkstu sev starp kājām. Galvā skanēja Lu balss: „Es gribu tevi”.
Kad Kotibe beidza, visu ķermeni pārņēma viegla pulsācija. Viņa atvēra acis un skatījās uz sevi. Vai Lu viņa tagad patiktu?